Kā sankcijas mūsu alkoholu, zāles un krūšturus neapturēja
Uģis Mitrevics, Saeimas deputāts26.09.2025.
Komentāri (33)
Iesaki rakstu: 
Laikā, kad Eiropas Savienības varas gaiteņos tiek apspriesta jau 19. sankciju pakete pret agresorvalsti Krieviju un tās satelītvalsti – Baltkrieviju, paradoksālā kārtā daudzu valstu ekonomiskās afēras (jo citādi šos sakarus grūti nosaukt) ar šīm valstīm turpinās. Latvija šajā ziņā ir visai interesantā un duālā situācijā – no vienas puses, esam spējuši parādīt priekšzīmi, jau 2022. gadā atsakoties no Krievijas gāzes, bet, no otras, mūsu eksportā uz Krieviju vērojami satraucoši signāli.
Latvijas ekonomikas vēsturiskā atkarība
Latvijas ekonomiskā saikne ar Krieviju allaž bijusi cieša – gan okupācijas režīma mantojuma, gan ģeogrāfiskās lokācijas dēļ. Vēl 2021. gadā eksports uz Krieviju sasniedza 1,197 miljardus eiro jeb 7,28% no kopējā eksporta, bet imports bija vēl augstāks – 1,772 miljardi eiro jeb 9,31% no importa īpatsvara.
Taču pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Latvija uzsāka strauju ārējās tirdzniecības saikņu pārorientēšanu. Tamdēļ eksporta īpatsvars uz Krieviju kritās līdz pat 4,93%, savukārt vēl svarīgāks bija importa samazinājums. Īpaši būtisks solis bija mūsu atteikšanās no Krievijas dabasgāzes, tādējādi pat ciešot ievērojamus zaudējumus.
Tas bija piemērs citām ES valstīm, kas joprojām turpina iepirkt Krievijas energoresursus, pat neraugoties uz to, ka tie starptautiskajā tirgū šobrīd ir lētāki nekā 2022./2023. gada ziemā. Latvija toreiz atteicās no Krievijas gāzes pat situācijā, kad cena bija augsta, tādā veidā vēl spilgtāk demonstrējot principiālu nostāju, pilnībā upurējot ekonomiskās intereses.
Eksports – vai tiešām nekaitīgs?
Atšķirībā no importa, kur katrs samaksātais eiro tiešā veidā stiprina Krievijas budžetu un līdz ar to tā spēju finansēt karu, jautājums par eksportu skatāms sarežģītāk. Savā ziņā tas ir pat diskutabli vērtējams. Vai eksportētās preces var izmantot karā? Ja tās nav stratēģiski svarīgas, tad diskusija vairāk skar morālo aspektu – vai vispār ir pieņemami sadarboties ar agresorvalsti?
Statistika liecina – šogad jūnijā Latvijas eksports uz Krieviju pieauga par 7,2% un sasniedza 71 miljonu eiro. Pieaugumu galvenokārt noteica tekstilmateriālu un tekstilizstrādājumu eksports jeb, vienkāršākā valodā runājot, apģērbs, tostarp virsrakstā minētā apakšveļa, kur eksports kāpis par 65% jeb gandrīz pieciem miljoniem eiro.1 Savukārt pārtikas rūpniecības preču sadaļā absolūtais čempions ir alkohols – 201,4 miljoni eiro, kas veido 93% no visiem pārtikas produktiem, kas no Latvijas nonāk Krievijā.
Teorētiski var jau piekrist pragmatiskiem un ekonomiski orientētiem cilvēkiem – labāk lai krievi dzer šņabi un lieto importētas zāles, nevis tērē naudu ieročiem. Tomēr jautājums ir – cik humāni un ētiski ir nodrošināt agresorvalsti ar zālēm, ja ik dienu tās armija nogalina nevainīgus Ukrainas iedzīvotājus? Vai tas neliek mums pašiem kļūt par līdzdalībniekiem esošās iekārtas uzturēšanā? Manuprāt, liek gan.
Reeksports – juridiski korekts, bet morāli?
Starp eksportētājiem uz Krieviju redzam vairākus Latvijā labi zināmus un lielus uzņēmumus. Daļa uzņēmumu uzsver, ka paši neeksportē, bet tikai veic reeksporta procedūras. Reeksports juridiski ir likumīgs, bet, ja iedziļinās, tas pamatoti var radīt šaubas un jautājumus, vai šādā veidā Latvija nekļūst par vidutāju citu valstu sadarbībai ar Krieviju.
Aizmirstie likumprojekti
Tieši šajā kontekstā īpaši nozīmīgi bija Publiskā iepirkuma likuma grozījumu priekšlikumi, ko iesniedzām jau pirms gada. Tie paredzēja, ka valsts un pašvaldību iepirkumos jāizslēdz uzņēmumi, kas sadarbojas ar Krieviju vai Baltkrieviju, un jāaizliedz šo valstu izcelsmes preču iegāde valsts un pašvaldību vajadzībām. Grozījumi nonāca Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā. Tur tie arī ir palikuši. Rezultāts? Vienlaikus ar to, ka eksports uz Krieviju pieaug, eksports uz Ukrainu 2025. gada jūnijā ir samazinājies par vairāk nekā 50% (14,9 milj. eiro).2
Secinājums? Tie, kas solīja pārorientēties, acīmredzot skolā ar orientēšanos nav nodarbojušies un sajaukuši rietumus ar austrumiem.
Publiskie iepirkumi – iespēja rīkoties konsekventi
Svarīgi piebilst, ka Latvijas valdība plāno radikālas reformas publiskajos iepirkumos, lai samazinātu birokrātiju un ietaupītu līdz pat 4% valsts budžeta līdzekļu. Šīs izmaiņas paredz saīsināt iepirkumu procedūru ilgumu, palielināt līgumu summas sliekšņus un samazināt obligātos izslēgšanas kritērijus līdz pāris – par krāpšanu, korupciju un būtiskiem nodokļu parādiem.3 Šīs reformas varētu būt instruments, lai valsts un pašvaldību iepirkumos stingri izslēgtu tos uzņēmumus, kas sadarbojas ar Krieviju vai Baltkrieviju, tādējādi savienojot ekonomisko efektivitāti ar ētisko pienākumu – neatbalstīt agresorvalsti.
Valsts piemēra nozīme
Ja publisko iepirkumu grozījumi turpinās krāt putekļus Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas plauktā, Latvija riskē zaudēt morālo autoritāti. No vienas puses, sakām, ka atbalstām Ukrainu, bet, no otras, valsts un pašvaldību konkursos pieļaujam dalību tiem, kas sadarbojas ar agresorvalsti. Tā ir bīstama pretruna, kas grauj sabiedrības uzticību.
Latvija ir pierādījusi, ka spēj būt drosmīga, – atsakoties no Krievijas gāzes, pat ciešot zaudējumus. Tieši tāpat visbeidzot ir jāparāda stingra nostāja arī iepirkumos. Pretējā gadījumā mēs būsim tie, kas ļauj Krievijas sabiedrībai dzīvot komfortā, kamēr Ukraina turpina maksāt ar cilvēku dzīvībām.
Noslēgumā vēlos atgādināt Latvijas Bankas prezidenta Mārtiņa Kazāka jau 2022. gadā sacīto: "Krievijas ekonomikā laimi nav ko meklēt!" Šiem vārdiem vajadzētu kļūt par skaidru ceļa rādītāju ikvienam uzņēmumam, kas joprojām domā par sadarbību ar agresorvalsti.
1 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/20.08.2025-asociacija-par-pieaugoso-eksportu-uz-krieviju-tas-galvenokart-varetu-but-reeksports.a610982/?utm_source=lsm&utm_medium=theme&utm_campaign=theme
2 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/12.08.2025-latvijas-eksports-uz-asv-un-ukrainu-samazinas-uz-krieviju-pieaug.a610097
3 Latvijas publiskie iepirkumi piedzīvos radikālas pārmaiņas: solās ietaupīt līdz pat 4% budžeta līdzekļu — Lente.lv
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
