Iesaki rakstu: 
Aizsardzības ministrs Sprūds pārvērtis aizsardzības resoru par viņa personiskā PR kantori, kur tiek veikti šaubīgi iepirkumi un nekompetentie, iespējams korumpētie, Sprūda padomnieki izsaimnieko aizsardzības budžetu.
Sprūds melo, ka Latvijā veidojot „dronu armiju”. Tādas nav – visi to zina. Sprūds melo par dronu koalīcijas mazspēju – iztērēti miljoni, bet Ukrainai piegādāti daži tūkstoši droni. Sprūds meloja par „Shahed” drona nenotriekšanu. Sprūds un taisnība neiet roku rokā.
Sprūds savu padomnieku U.Norīti iekārtoja par militārās industrijas vadītāju, kurš kopā ar Sprūda padomnieku V.Savicki organizē sarunātos iepirkumus. Sprūds ar Savicki par neadekvāti dārgu naudu pērk SIA „Belss” dronus. Tur izkūst „dronu koalīcijas” miljoni, kas nesasniedz Ukrainas karalaukus un krievu tankus.
Sprūda biroju vada Jevgēņijs Rjaščenko-Šaraks. Aizdomīgs personāžs, kurš tāpat kā Antoņina Ņenaševa bija „saskaņietis” un tad kļuva „progresīvs”. Rjaščenko joprojām uztur siltus kontaktus ar prokremliski orientētām personām no „Saskaņas”, „Latvijas krievu savienības”, bet pirms tam strādāja ministrijas Krīzes vadības departamentā. Kā tādiem iedod pielaides?
Kā tiek dāļāta nauda savējiem? Rjaščenko-Šaraka sieva Anita (iepriekš strādāja ministrijā) strādā uzņēmumā „Frankenburg Technologies”, kas pilnīgi dīvainā veidā par „pētniecību” dabūja daudzus miljonus EUR no ministrijas. Nevis par gatavu produktu, ko mēs varētu novērtēt, bet par „pētniecību”. Norītis/Savickis sakārtoja. Kur ir KNAB un Valsts kontrole?
Ministrijas parlamentārā sekretāre ir bijusī „Delnas” vadītāja L.Gātere, kura ir kvēla teroristiskās organizācijas „Hamas” atbalstītāja. Viņas izpratne par aizsardzību ir apaļa nulle, bet viņa par Sprūda „padomnieci” iekārtoja savu draudzeni no „Delnas”, kura ir tikpat „kompetenta” aizsardzības jautājumos. Kāpēc nepašlenderēt valsts naudu – kurš mums ko izdarīs?
Sprūds par nodokļu maksātāju naudu ir iekārtojis sev 3 (!!!) personiskos PR speciālistus, kuru darbs ir katru dienu slavināt Sprūdu. Vispār mediji varētu papētīt sakarību starp kādu ļoti zināmu PR aģentūru, kura apkalpo „Progresīvos” un kurai veicas pasmelties no aizsardzības budžeta. Bet tā jau tāda pati „sakritība” kā uzņēmuma „Frankenburg Technologies” gadījumā.
Nedēļas nogalē Singapūrā notika ievērojams aizsardzības/drošības forums, kuru apmeklēja liela daļa NATO valstu aizsardzības ministru. Sprūds tur nebija un nepārstāvēja LV drošības intereses, jo viņš tajā laikā skraidīja pa „Progresīvo” pašvaldību vēlēšanu aģitācijas teltīm. Sajutāt aizsardzības ministra prioritātes?
Kā ziņo dažādi izlūkdienesti, tad Eiropa ir pāris gadu attālumā no kara ar KF un mēs būsim uz frontes līnijas. Mūsu aizsardzību šobrīd „vada” nekompetenti un visticamāk arī korumpēti pašlabuma meklētāji, kam nospļauties par valsts drošību. Kā mēs varam justies droši, ja šādi cilvēki „gatavo” valsti iespējamam karam?
Ja premjere E.Siliņa un Valsts prezidents E.Rinkēvičs nerīkosies un neatlaidīs Sprūdu, tad kādus secinājumus varam izdarīt? Siliņai savs krēsls un mistiskā „valdības stabilitāte” ir svarīgāka par valsts drošību, bet Rinkēvičs turpinās likt smukas bildītes soc tīklos un X stundā pavēstīs „es palikšu savā vietā, bet jūs palieciet savā”. Vēsture atkārtosies?
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
