Kā strādā demokrātija, un kāpēc pie varas nonāk rīcībnespējīgi cilvēki?
Guntars Vītols02.07.2025.
Komentāri (36)
Iesaki rakstu: 
Kā strādā demokrātija, un kāpēc pie varas nonāk rīcībnespējīgi cilvēki? Viens no iemesliem ir tas, ka vēlēšanas ir traumatisks process, ejot uz vēlēšanu iecirkni, vairums iesaistīto ieskrien stabā vairākas reizes, līdz smadzeņtrīcei un tad tādā stāvoklī izdara izvēli.
Lai tā nenotiktu, pirms iešanas uz vēlēšanu iecirkni iesaku labi padomāt. Varbūt labāk neiet. Prātīgāk ir neiet. Tad rezultāts būs labāks.
Kā tad tā, kur tad pilsoņa pienākums? Dažās valstīs dalība vēlēšanās ir obligāta, ja neej, uzliek pat sodu. Sodīt par šādām domām!
Pirms sodīt, izstāstīšu savu aizstāvības runu.
Ir tāda ne pārāk labi zināma lieta, kas gan balstīta diezgan vienkāršā loģikā, zinātnē, ja labpatīk. Vēlēšanu iznākums vienmēr būs kvalitatīvāks, izpratnē precīzāk atspoguļos sabiedrības vēlmes (tā ir visa demokrātijas jēga), ja balsos tikai tie, kuri seko politikai, analizē politisko aktieru sniegumu, vērtē to kvalitāti. Tāds vēlētājs pieņems informētu, izsvērtu lēmumu, attiecīgi nobalsos.
Pārējie vairos traumatismu, ieskrienot stabā.
Eju pa ielu, domāju par savām lietām un ieskrienu pirmajā stabā. Uz tā rakstīts - “rīt jāiet vēlēt, pilsoņa pienākums!”. Kas, ko? Ko kas… pilsoņa pienākums!
Pilsonis iet domīgs tālāk, par ko nu balsot, ieskrien nākamajā stabā. Uz tā rakstīts “Vienīgā drošā izvēle!”. O kā, variants ir!
Bet demokrātijas nav. Demokrātija ir tad, kad ir izvēle. Nekāda “vienīgā” partija nav demokrātija, “vienīgā drošā” ir tikai komunistiskajā Ķīnā. Pamēģini nebalsot par tādu, risks nonākt ne tikai cietumā. Drošas būs tikai restes.
Vēlētājs bēdīgs klunkurē tālāk un ieskrien nākamajā stabā. Tur rakstīts “Kompetence, tālredzība, godaprāts!”. O kā, varianti jau divi! Demokrātija!
Un tad klunkurē tālāk, atsitas pret vēl dažiem - ķirsi un saspiesto ķirsi, dakšām pie galvenā pieminekļa, “nas boļše” un tamlīdzīgi. Demokrātija visā krāšņumā.
Nu un tu esi tagad ticis licis līdz vēlēšanu iecirknim, un smadzeņtrīces izraisīta prāta aptumsuma iespaidā izvēlies to labāko “godaprātu”. Par godaprātu jau tu nenobalso, jo tur tāda nav. Bet tu to nezini, jo politikai regulāri neseko.
To stabu jau ir daudz. Reizēm tavu izvēli nosaka frizūra televizorā. Manas tantes savulaik balsoja par Gorbunovu un neslēpa - jo smuka frizūra. Par Kariņu, jo smukas brilles un kaut ko jauku pateica. Un tamlīdzīgi.
Kāds politikas grands, veiksmīgs kungs šeptē uz manu jautājumu, vai droši, ka tiks pāri 5% (reitingi īsi pirms vēlēšanām bija zem), atbildēja ar smaidu - protams! Nauda ir, saliks tikai pavairāk tos stabus un nekur neliksies - kāds iebambalēs. Kungam taisnība - tieši tā arī notika.
Ko vēl lielpartijas dara, lai iemanipulētos varā? Par pirmo es jau teicu - apelēšana pie pilsoņa pienākuma. Ar šo metodi tiek pacelts ievēlēšanas slieksnis (katram mandātam vajag vairāk balsu), un tu neitralizē mazākos konkurentus. Ar šo metodi tu piesaisti tos vēlētājus, kuri politikai neseko un uz vēlēšanām daļa jau sen neiet. Tad vēl tu sarunā ar Rosļiku uztaisīt traci un fokusā ievirzi “jāglābj valsti” argumentu. Tā tu neitralizē arī informētā vēlētāja tieksmi balsot par ko citu, jo nu cik var tā turpināties? Ja jāglābj valsts, tad nekompetence un negodprāts paliek ēnā.
Pavērojiet! Politika ir ļoti interesanta padarīšana. Tikai ļoti traumatiska. Lai mazinātu traumatismu, viena lieta, kas būtu jādara, ir jāatņem darboņiem nauda to stabu izvietošanai. Vai jādod visiem „vienādi”. Tad iespēja, ka stabi nostrādās par labu tikai dažiem, samazināsies, un motīvi tos likt kopumā samazināsies.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
