Iesaki rakstu: 
Piedodiet, es kādu laiku briedu uzrakstīt, bet valdījos… Tagad vēlēšanas ir pagājušas, un, domāju, manis rakstīto ''nenorakstīs'' uz partejisko priekšvēlēšanu cīņu. Jo cik var muldēt ''pa tukšo'' jeb, kā pirmskara Latvijā teica, runāt ''pa logu ārā''. Nu taču ir jābūt kādai sasaistei ar realitāti tam, ko politiķi runā.
Pirms 10 gadiem (2015), pateicoties Vācijas kancleres Angelas Merkeles lēmumam, tika īstenota Willkommenskultur - «atvērto durvju» politika. VFR ieplūda vairāk nekā miljons nelegālo imigrantu no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Lielākā daļa šo imigrantu bija citas kultūras, jauni vīrieši, kamdēļ nav nekāds brīnums, ka simtiem sieviešu piedzīvoja seksuālus uzbrukumus un daudzviet Vācijā notika laupīšanas.
Par spīti VFR varas iestāžu klusēšanai un mediju tolerantumam ziņas par pāršalca pasauli. Bailes no šādiem migrantiem atbalsojās arī Latvijā. Savu popularitātes „piecīti” centās nopelnīt toreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis (ZZS), kas nāca ar ideju, ka Latvijā sabiedriskās vietās būtu jāaizliedz nēsāt parandžas. https://www.lsm.lv/.../prezidents-rosina-sakt-diskusiju.../. Vējonis nostāju pamatoja cīņu ar terorismu, kaut gan, atklāti sakot, ne parandžu nēsātāji, ne teroristi Rīgā nebija manīti. Toreizējā Tieslietu ministrija Dzintara Rasnača vadībā prezidenta iniciatīvu pat pārķēra un uzcepa dīvainu likumprojektu, kas saucās „Sejas aizsegšanas ierobežojuma likums”. Projekts bija nekāds, problēma acīmredzami mākslīga, un to toreiz nepieņēma. Cik atceros, sākās diskusijas, ko darīt ar motoceklistiem, kuriem ķiveres, un tamlīdzīgi…
Minētais man nāca prātā šogad, kad pirms Rīgas pašvaldību vēlēšanām atsevišķi politiķi braši nāca klajā ar saukļiem, ka “Latvijā jāpieņem likums pret Latvijas islamizāciju un mošeju celtniecību”. https://jauns.lv/.../635653-uzvirmo-kaislibas-ap-pirmas.... Priekšvēlēšanu laiks nav īstais laiks kaut cik loģiskām debatēm, jo šai laikā politiķi ir orientēti uz pārliecināšanu, nevis diskutēšanu, jo uzvar emocijas, nevis racionāli argumenti. Šobrīd, izmantojot nelielo atelpas brīdi pirms nākamām (Saeimas 2026) vēlēšanām, vēlos sniegt savu vērtējumu par man visnotaļ simpatizējošiem paziņojumiem: 1) “Latvija nekad nebūs islāma zeme, neceriet! Jums ir savas zemes, dzīvojiet tur!” (Rīgas domes deputāte Liāna Langa) un 2) “Latvijā un Rīgā nav vietas mošejām” (Rīgas domes deputāts Edvards Ratnieks).
Pārskatot iepriekš soctīklos rakstīto, atradu arī savu publikāciju, kas tapusi pagājušā gadsimta beigās – pirms 26 gadiem. Tajā es tieši rakstīju par tā dēvēto “islāma jautājumu”: “Latvijā tas pēc relatīvi īsa laika kļūs par aktualitāti; agrāk vai vēlāk būs jāpieļauj mošeju celtniecība, kā arī jārēķinās ar spēcīgu arābu nacionālo diasporu, kas balstīsies uz islāma reliģiju.”
[Avots: https://www.vestnesis.lv/ta/id/22073]
Ar zināmu atvieglojumu man nākas secināt, ka šis laiks vēl nav pienācis. Latvijā joprojām nav nevienas “spēcīgas nacionālās diasporas”, kuru apvienotu islāma reliģija. Arī mošeju celtniecības iniciatīvas līdz šim nav redzamas.
Vai no tā izriet, ka Langas un Ratnieka paustā problēma par mošeju celtniecību ir tikpat mākslīga kā Vējoņa iecerētais parandžu aizliegums? Īsā atbilde: jā – tā ir mākslīgi kultivēta problēma. Tajā pašā laikā jāatzīst: šāda problēma nākotnē var kļūt reāla, ja Eiropas Savienība mūs piespiedīs palielināt bēgļu kvotas. Šādā scenārijā Latvija – no valsts, kurai ir noteikšana savā teritorijā – pakāpeniski kļūtu par “parādnieku valsti”, kurai manevra iespējas būtiski sarūk.
Latvijas iespējas ietekmēt bēgļu uzņemšanas politiku (piemēram, izmantojot veto tiesības) mazinās, jo valsts parāda līmenis turpina pieaugt. Ekonomiskā atkarība no ārējiem tirgiem, aizdevējiem un starptautiskajām institūcijām neizbēgami ierobežo politisko telpu. Tāpat – ilgtspējīgas politikas un investīciju trūkums var padarīt Latviju ievainojamāku pret ārēju spiedienu nākotnē. Šādos apstākļos mums var nākties uzņemt tūkstošiem sveštautiešu ar musulmaņu ticību, pateicoties esošās valdības politikai. Un tad – jā, tad mošeju jautājums var kļūt aktuāls arī Latvijā.
Vai mēs varēsim administratīvi aizliegt mošeju celtniecību Rīgā vai citviet? Latvijas augstākais likums – pamatlikums – ir Satversme, un tās 99. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.” Tas nozīmē, ka valsts nedrīkst ierobežot cilvēkus tikai tāpēc, ka sabiedrības daļai nepatīk kāda sveša ticība. Ne Tieslietu ministrijai, ne Rīgas (vai jebkuras citas pašvaldības) domei nav tiesību aizliegt musulmaņu lūgšanu vietu – mošeju – celtniecību vienīgi tāpēc, ka kādam nepatīk islāms.
Turklāt – pat ja nebūtu Satversmes – Latvija kā valsts ir pievienojusies Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, kuras 9. pants, tāpat kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 9. pants, skaidri aizliedz diskrimināciju uz reliģiskā pamata. Tas nozīmē: valsts nedrīkst diskriminēt personas viņu reliģiskās pārliecības dēļ. Tātad, ja pašvaldība liegtu musulmaņiem būvēt mošeju, bet vienlaikus atļautu to darīt citām reliģiskajām kopienām (piemēram, kristiešiem), tā būtu acīmredzami nepamatota diskriminācija.
Pašvaldība gan drīkst lemt par to, kur un kādas būves var tikt celtas – saskaņā ar teritorijas plānojumu, būvnormatīviem, vides un sabiedriskās kārtības prasībām –, taču tā nedrīkst vērtēt ēkas pēc ticības veida. Tāpēc, ja konkrētā mošejas būvniecības iecere atbilst visiem nepieciešamajiem noteikumiem, tad pašvaldībai nav likumīgu tiesību atteikt būvatļauju tikai tāpēc, ka tā ir mošeja.
Labā ziņa ir tā, ka pašvaldības arhitekti var izvērtēt, vai konkrētās būves iespējamā atrašanās vieta ir piemērota no kultūrvēsturiskā viedokļa, piemēram, vai tā iederas Rīgas vēsturiskajā centrā un vai tās arhitektoniskais risinājums neizjauc pilsētas ainavu vai nebojā vēsturisko skatu. Taču, piemēram, atteikt mošejas būvniecību Teikā vai citā apkaimē, kas nav vēsturiski tik jutīga, jau būtu daudz grūtāk juridiski pamatot. Turklāt visos šādos gadījumos galavārds vienmēr paliek tiesai, nevis politiķiem, kuri priekšvēlēšanu laikā labprāt plātās ar populistiskiem solījumiem.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
