Kā tad tur galu galā bija? Tarifu cēla, lai kompensētu „Sadales tīkla” pieaugošās izmaksas vai lai papildinātu cauro valsts budžetu?
Aivars Strakšas25.09.2023.
Komentāri (14)
Iesaki rakstu: 
Tautas griba ir uzklausīta un saprasta, Ministru kabinets jaunā sastāvā un ar jaunu enerģiju labo iepriekšējo pielaistās kļūdas. Tik tālu viss ir OK. Kļūdas ir jālabo, un prieks, ka tas tiek darīts. Komentārs ir par izvēlēto risinājumu.
Valdība piešķir atlaides līdz gada beigām 30,5 miljonu eiro apmērā un uzdod Latvenergo papildus samaksāt 18,5 miljonu eiro dividendes, pārējos 11,98 miljonus eiro sedzot no valsts budžeta. Latvenergo ir jānomaksā arī peļņas nodoklis par dividendēm, kas būs apmēram 4,6 miljoni eiro. (Līdz ar to valsts budžets šogad zaudēs tikai kādus 7,4 miljonus eiro.)
Kas šeit ir uzmanības vērts.
Pirmkārt, pirmā pusgada finanšu rezultāti gan Sadales tīklam, gan Augstsprieguma tīklam nekādu traģēdiju neuzrādīja. Sadales tīkls nostrādāja ar 6,6 miljonu eiro zaudējumiem, taču no tiem uz sadales pakalpojumu attiecas tikai 0,8 miljoni eiro. Savukārt Augstsprieguma tīkls (AST) uzrādīja 6 miljonu eiro peļņu, izraisot nesapratni par SPRK lēmumu atļaut palielināt tarifus par 30%. Kā redzam, tad varēja mierīgi arī atlikt tarifu palielinājumu.
Otrkārt, ņemot vērā to, ka pakalpojumu sniedzēji strādā bez zaudējumiem vai ar peļņu pirms tarifu paaugstināšanas, tad lēmuma rezultātā visi no valsts puses iesaistītie dalībnieki (valsts budžets, Latvenergo, Sadales tīkls un Augstsprieguma tīkls) tikai apmainīsies ar naudas līdzekļiem taču neviens nekādus zaudējumus necietīs, atsevišķi pat nopelnīs. Sadales tīkls saņems nekompensētos 40% un valsts budžets papildus PVN par nekompensēto daļu, kā arī UIN. Pēc tam nākošajā gadā, varbūt kādu gadu vēlāk Latvenergo un valsts caur dividendēm paņems savus izdevumus atpakaļ.
Tātad, kā redzam, pabalsti ir tikai uz "papīra" un galvenais ieguvējs no tarifu celšanas ir valsts budžets. Maksātājs jebkurā gadījumā - mājsaimniecības. Valsts budžeta veidotāji sāk izmantot lielveikalu mārketinga metodes - vispirms uzcelt cenu par liekiem simt procentiem un sarūgtināt pircējus, tad uz akcijām iepriecināt un iedot 60% atlaidi. Vienvārdsakot valdība uzsauca Ziemassvētku atlaides.
Vai nebūtu bijis vienkāršāk uzdot Latvenergo kompensēt zaudējumus pa tiešo Sadales tīklam, ja rezultāts no sadales pakalpojuma sniegšanas būtu zaudējumi, un necelt tarifus (un vispirms AST) laikā, kad ekonomikā plosās inflācija? Latvijas ekonomikai tas nāktu tikai par labu.
Taču tad "zaudētājs" būtu valsts budžets, jo nesaņemtu uzņēmuma ienākuma nodokli par Latvenergo un Sadales tīkla samaksātajām dividendēm un arī pašas dividendes būtu mazākas. Pārējie nodokļu ieņēmumi visdrīzāk kompensētu šos zaudējumus ar uzviju, taču mūsu varas politiķiem ir sava, īpatnēja sapratne par ekonomiku.
Valdībai vienkāršāk spēlēt ar iezīmētām kārtīm un ņemt nevis tur, kur ir lietderība, bet tur, kur ir spēks paņemt, un, kā redzam, tad šajā spēlē zaudēt drīkst tikai patērētājs. Variants, kad ir iespēja iegūt abiem, nemaz netiek izskatīts.
Kā tad tur galu galā bija? Tarifu cēla, lai kompensētu Sadales tīkla pieaugošās izmaksas vai lai papildinātu cauro valsts budžetu?
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
