Kā tas nākas, ka naudas vienmēr pietrūkst parastiem cilvēkiem, bet netrūkst "projektiem"?

Šī naudas piešķiršanas dilemma - naudu cilvēkiem vai “projektiem” - izvirza ārkārtīgi nopietnu jautājumu: kā tas nākas, ka budžetā nevar atrast nieka 2,7 miljonus eiro, kas segtu ārstēšanas izmaksas tiem 95 pacientiem, kuri cer uz sabiedrības ziedojumiem, toties tā atrodas visādiem SIF, ““Volt” un “Bolt kurjeru labklājības” pētījumiem un citiem tīri formāliem projektiem, nemaz nerunājot par tādiem lielajiem projektiem kā “Rail Baltica” un tamlīdzīgi.

Lai saprastu, “kā tas nākas”, jāatkāpjas no šīs konkrētās lietas un jāaplūko viss mūsu valsts pārvaldes darbības mehānisms kopumā. Īpašu uzmanību pievēršot šī mehānisma dzinējam un patērētajai degvielai. Sāksim no tālienes. No valsts budžeta veidošanās mehānisma izpētes.

Katru gadu, tuvojoties budžeta apspriešanas laikam, politiskie novērotāji atzīmē, ka tas būs koalīcijai smags laiks. Iespējama valdības šūpošanās līdz pat tās krišanai. Patiesībā budžeta dēļ valdības Latvijā tikpat kā nekad nav kritušas. Pat tad, kad 2004. gada 28. oktobrī Tautas partija nobalsoja pret iepriekšējā dienā koalīcijā apstiprināto budžetu un krita Induļa Emša valdība, tas nenotika budžeta dēļ. Budžeta nepieņemšana tika izmantota kā vieglākais ceļš, lai valdību gāztu un varētu izveidot jaunu, “īsti” oranžu (Tautas partijas krāsa) valdību ar Aigaru Kalvīti priekšgalā.

Tātad vēsturiski budžets nav valdību stabilitāti īpaši apdraudošs faktors, lai gan pirmajā brīdī varētu likties tieši otrādi. Kur slēpjas šī valdību stabilitātei šķietami bīstamā posma faktiskā nebīstamība? Tas ir tāpēc, ka mūsu partijām nav prioritāri politiski ideoloģiskie mērķi. Latvijas demokrātiskajā pieredzē, vismaz kopš 6. Saeimas vēlēšanām 1995. gadā, kā neapstrīdama aksioma ir izkristalizējusies doma, ka “politika ir kompromisu māksla”. Tā kā neviena partija nevarot gūt 50% + vienas balss pārsvaru, tad jāveido koalīciju valdības, kurās jāievēro visu politisko spēku intereses. Praksē tas nozīmē, ka katra partija vienmēr var teikt: mēs jau to vai šito būtu gribējuši, bet jārēķinās arī ar koalīcijas partneriem.

Rezultātā partijām šie politiski ideoloģiskie mērķi parādās kā tāds priekšvēlēšanu karnevāla kostīms, lai atšķirtos no citiem un pievilinātu savu elektorātu. Apmēram kā ziedi pievilina bites. Pēc vēlēšanām šis karnevāla kostīms tiek nolikts skapī, un sākas “praktiskā” politika. Šeit arī nonākam pie tā dēvēto partiju patiesajiem mērķiem.

Uzreiz pēc vēlēšanām sākas jau līdz banalitātei apsmietā dziesma “par darāmajiem darbiem”. Visi, kas kaut cik orientējas politiskajos procesos, lieliski zina, ka patiesībā sākas asa cīņa par amatu sadalījumu un daudzo politisko piesūcekņu iekārtošanu daudzmaz siltās vietiņās. Tālāk, kad partijas kodols un tās tuvākajā orbītā riņķojošo personu loks ir “labiekārtoti”, sākas “praktiskās” politikas nākamais cēliens: naudas dalīšana uz leju. Tā teikt, draugu draugiem un viņu atbalstītājiem.

Ikreiz, kad politiskās partijas cīnās par finansējuma piešķiršanu kaut kādiem projektiem vai programmām, priekšplānā šķietami izvirzās šo programmu politiski ideoloģiskā komponente. Mēs par līdztiesību, par zaļumu, par Stambulu, par vietējā biznesa aizstāvību, par visu labo, pret visu slikto un tamlīdzīgi, taču deviņos gadījumos no desmit primārais ir konkrētā summa, kuru “apgūs” pavisam konkrēti ar attiecīgo partiju saistīti cilvēki. Šīs politiskās aktivitātes tikai izskatās pēc kaut kādas cīņas vispārības labā. Patiesībā aiz katra lēmuma par finansējuma piešķiršanu stāv konkrēti ministrijām pietuvināti cilvēki, konkrētas NVO vai PR aģentūras, kuras šo naudu “apgūs”.

Tas attiecas gan uz jau pieminētajiem “pētījumiem”, gan rudzu maizes popularizāciju bērniem vai dizaina objektu izvietošanu pilsētās. Pārfrazējot slaveno Majakovska dzejoli, jāsaka: ja uz reklāmas staba parādās kāds uz noteiktu rīcību cilvēkus mudinošs, ideoloģiski uzlādēts aģitācijas plakāts, tātad kādam tas ir vajadzīgs [lai aizbrauktu uz Vidusjūras kūrortu un nomaksātu kredītu par jauno automašīnu].

Kāds tam visam sakars ar zāļu kompensācijām? Vistiešākais. Atbilde uz virsrakstā izvirzīto jautājumu: kāpēc naudas vienmēr pietrūkst parastiem cilvēkiem, bet netrūkst “projektiem”, kļūst pavisam vienkārša, ja šo jautājumu papildinām, aiz vārdiem “netrūkst projektiem” pierakstot - “vajadzīgiem cilvēkiem”. Līdz ar to sākotnējais jautājums skan: kāpēc naudas vienmēr pietrūkst parastiem cilvēkiem, bet nekad netrūkst vajadzīgiem cilvēkiem?

Ja jautājums tiek uzdots šādi, tad viss kļūst skaidrs. Viss nostājas savās vietās. Konkrētajā gadījumā 2,7 miljoni, kas budžeta mērogos ir pavisam mikroskopisks skaitlis, konkrētiem cilvēkiem ir milzu skaitlis. Turklāt ne tikai tiem, kuriem šī nauda nepieciešama ārstēšanās izdevumiem, bet arī tiem, kuriem tā vajadzīga, “lai aizbrauktu uz Vidusjūras kūrortu un nomaksātu kredītu par jauno automašīnu”. Tas ir, vajadzīgajiem cilvēkiem.

Vienā gadījumā nauda aiziet nejaušiem, kā “smalkās aprindās” mēdz teikt, “randoma” cilvēkiem, otrā gadījumā “savējiem”. Lai iedotu 2,7 miljonus “parastajiem” cilvēkiem, tie faktiski jāizrauj no zobiem “vajadzīgajiem” cilvēkiem, kuri tos jau tikpat kā iebudžetējuši savos ienākumos.

Šeit obligāti jāprecizē, ka runa ir par lēmumu pieņemšanas principiem. Es nesaku, ka kāds konkrēti būtu teicis: ko mēs dosim to naudu kaut kādiem nezināmiem slimniekiem, labāk sadalīsim to starp savējiem. Tā tas, protams, nenotiek. Visi šie lēmumi tiek loģiski un pārliecinoši pamatoti atbilstoši labas pārvaldības principiem, taču kaut kā pavisam nejauši sanāk, ka tieši pēc manis pieminētajiem sadales principiem - par labu sev un savējiem.

Vai šo mehānismu kaut kā var lauzt un politiķus piespiest ar seju pagriezties pret cilvēkiem? Tas iespējams tikai tad, kad milzīgais politiskās naudas dalīšanas vezums uzbrauc uz kāda gluži negaidīta cinīša. Šajā gadījumā “cinīša” lomu nospēlēja Latvijas Radio personība, producente Evija Unāma, kurai naudu zālēm neiedeva, sabiedrībā sacēlās sašutuma vētra, un atklājās, ka tas ir nevis viens atsevišķs gadījums, bet gan visaptveroša sistēma.

Cits mehānisms ir šos gadījumus atcerēties uz vēlēšanām un neuzķerties uz priekšvēlēšanu laikā politisko partiju uzvilktajiem karnevāla kostīmiem.

Novērtē šo rakstu: