Kā Tēva dienas dalībnieki dzina prom "Vienotību" un Zaļos zemniekus
Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv vadītāja19.09.2014.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šis ir stāsts par to, ko nozīmē Latvijā sarīkot Tēva dienu, īpaši, ja tuvojas vēlēšanas.
Sākšu ar nelielu ieskatu Tēva dienas vēsturē. Ar Ainara Baštika gādību 2009. gada septembra sākumā tika oficiāli pieņemts – turpmāk Latvijā Tēva diena ir oficiāli svētki, kas atzīmējami septembra otrajā svētdienā. Mēs, portāls Mammamuntetiem.lv, kas tikai nupat bija sācis savu darbību, par lēmumu priecīgi plaudējām – nu tad beidzot mēs sākam izcelt saulītē arī tēti! Bet te tev nu bi' – pienāca nākamā Tēva diena, taču klusums. Lēmumu pieņēma un iebāza atvilktnē. Vai tiešām tas arī viss, ko valsts Tēva dienas labā varēja darīt? Izrādījās – jā.
Mēs, Mammamuntetiem.lv, kopš tā brīža lūkojām, kā ar savu entuziasmu un spēkiem popularizēt Tēva dienu, arvien uzsverot, ka tētis bērna dzīvē un attīstībā ir tikpat nozīmīgs, cik mamma. Proti, tāpat kā Mātes dienai arī Tēva dienai ir jābūt katru dienu.
Sākotnējās atsauksmes bija dažādas – sak, Latvijas vīrieši cūkas, kas tie par tētiem, kas zina tikai bērnu uztaisīt un pazust, utt. Taču rējēji būs vienmēr. Pāri visam kopējā sajūta – tēti ir priecīgi, ka arī viņiem beidzot kāds pasaka paldies, ka pasaka – hei, bez tevis taču nekādi! Uz šī viļņa turpinājām iesāktās aktivitātes (rakstu sērijas portālā par tētiem un bērniem, ideju sūtīšana bērnudārziem, par to, kā svinēt un kādas dāvanas gatavot Tēva dienā u.c.) un sapņojām kādreiz Rīgā sarīkot lielos Tēva dienas svētkus – gājienu un pasākumu. Pirmais gājiens notika pērn, 2013. gada 7. septembrī. Mēs, Mammamuntetiem.lv, laimīgi un svētkos saķertie tētu un bērnu smaidi bija kā vadmotīvs, lai iesākto pārvērstu tradīcijā.
Svētku organizēšana prasa lielu naudu vai arī spēku, ja naudas nav. Negribot, ka Tēva diena pārvēršas par reklāmas laukumu, esam bijuši mazaktīvi sponsoru piesaistē, taču esmu gājusi runāt ar valsts institūcijām par atbalstu. Labā ziņa – Tēva diena prioritātēs jau pāris gadus ielikta kā Rīgas domes, tā Labklājības ministrijas dokumentos. Vēl vairāk – vasarā personīgi tikos ar LM ministru Uldi Auguļa kungu (Zaļo un Zemnieku savienība), kurš solīja Tēva dienai turpmāk paredzēt finansiālu atbalstu. Šogad nelielu, un tomēr. Rēķināju, ka no tā sanāks vismaz tualešu īrei (3 publiskās tualetes vienas dienas pasākumam izmaksā virs 200 eiro) – paši saviem spēkiem varam dabūt gatavu daudz, tomēr ir pozīcijas, kas prasa naudu, grozies, kā gribi. Kad jau Tēva diena bija ar roku aizsniedzama, saņēmu ziņu, ka no ministrijas puses arī tualetēm nesanāks.
Pārlapojot kalendāru un redzot, ka šī Tēva diena ir īsi pirms vēlēšanām, nosmējām, ka gan jau kāds politiķis uz mūsu rēķina gribēs uztaisīt sev PR. Tomēr pat neaizfantazējāmies, ka un KĀ tas notiks. Bet notika tā, ka, pulcējoties gājienam pie Brīvības pieminekļa, pār maniem vaigiem sāka ritēt asaras, neticot tam, ko redzu.
Dažas dienas pirms Tēva dienas pasākuma pārskatījām savas iespējas nodrukāt svētku balonus – bērniem taču tie tik ļoti patīk! Tomēr balonu apdrukas cenas Latvijā tādas, ka nolēmām vēl arī šogad palikt bez īpašajiem Tēva dienas baloniem. Un tavu brīnumu! Bija sapulcējušies jau simtiem gājiena dalībnieku, kad no Vecrīgas puses mūsu virzienā mērķtiecīgi apņēmīgā gaitā soļoja cilvēku bars (ap 15-20) ar gaiši zaļu balonu jūru rokās. Uz baloniem rakstīts – Vienotība. Gājējiem priekšgalā Aleksejs Loskutovs un Hosams Abu Meri. Smaids abiem līdz ausīm, aplaimo bērnus ar baloniem.
Impulsīvās emocijās spēros bara vadoņiem klāt, sak, kā jums nav kauna ierasties mūsu pasākumā? “Pasākumā? Kas tad šeit par pasākumu?” Loskutova kungs ar platu smaidu man naivi vaicāja. Nevaru būt droša par turpmāko, ko abiem bara vadoņiem atbildēju, no sērijas “vai esat kaut pirkstu kustinājuši Tēva dienas popularizēšanā un bla-bla”. Taču mana komanda (kopumā šo Tēva dienu organizēja 4 meitenes) ir patiešām smagi strādājusi, turklāt brīvprātīgi, bet šeit ierodas Vienotība, lai gājienu iekrāsotu savās krāsās. Labi zinot, ka te ir mediji, būs bildes, būs TV sižeti.
Loskutovs un Abu Meri no mana redzesloka pazuda visai drīz. Taču vairākiem gaišzaļo balonu nesējiem klāt gāju pat divas trīs reizes, līdz tie pamazām sāka virzīties prom. Pie Vienotības aizdzīšanas pieslējās arī citi gājiena dalībnieki – vienkārši vecāki un pat mediju pārstāvji. “Bērniņ, tas ir slikts balons, laidīsim to vaļā!” dzirdēju sakām kādu mammu, kura svēti solījās mazajam vietā sagādāt visskaistākos balonus, kādi būs atrodami.
Kad beidzot Vienotības bars sāka attālināties, atkal palikām ar muti vaļā – no parka puses tuvojās cita kompānija ar citādi zaļiem baloniem. Tumši zaļiem, ko rotātāja “Zaļo un Zemnieku savienība” (ZZS). Vai tas kāds joks?!? Šie nācēji un viņu balonu daudzums bija par pusi vai pat trešdaļu mazāks, tomēr rokas nolaidās. Atviegloti uzelpoju, redzot, ka pie šiem “viesiem” jau aizgājusi mana kolēģe, Mammamuntetiem.lv redaktore Audra. “Meitenīt, jūs varat iet maliņā pasēdēt,” - šī bija atbilde, ko Audrai, vienai no Tēva dienas organizatorēm, uz aicinājumu pat nemēģināt uzsākt savu balonu dalīšanu, norādīja ZZS. Tomēr šiem parazītiem nācās aiziet drīz – viņi daudz veiklāk nolēma respektēt Tēva dienas gājiena sargus, proti, vecākus, kas, izprotot situāciju, nelaida balonnesējus ieplūst mūsu svētku pūlī.
Dalīt balonus pa labi un kreisi publiskās vietās ir atļauts – tātad neviens likumu un noteikumu nepārkāpa. “Ja no šiem baloniem būtu atkarīgs, vai es 4 gadus varēšu dirnēt kā niere taukos, saņemot naudu un neko nedarot, arī es būtu metis kaunu pie malas un uzbrucis Tēva dienas pasākumam,” par manu sašutumu un politiķu bezkaunību ironizēja kāds manas ģimenes draugs.
Bezkauņas – nobeigumā varētu nolamāties arī ar ne tik maigu apzīmējumu. Taču nu, kad pēc notikušā pagājušas vairākas dienas, man ir jāsmejas. Un jābrīnās, kāpēc šie politiskie varoņi nemēģināja ar mani sazināties pirms pasākuma, piemēram, piedāvājot nodrukāt kādu kaudzīti Tēva dienas balonu vai apmaksāt publiskās tualetes. Lai varētu ierasties ar godu.
Foto: Edijs Pālens, Jānis Vīksna, speciāli Mammamuntetiem.lv
Pārpublicēts no Mammamuntetiem.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
