Kā tiek mākslīgi radīti “feiki” par Latvijas vēsturi: “Ļeņins savulaik esot piešķīris Latvijai neatkarību”
Imants Liepiņš06.01.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Viens no ilggadējiem mītiem, kas dzīvo krieviskajā blogosfērā, soctīklos un tvītos, no kurienes paretam pārlec arī uz latvisko “murgosfēru” — ka savulaik nevis Latvija uzvarējusi neatkarības cīņās ar ieročiem rokās, bet “Ļeņins uzdāvinājis Latvijai brīvību”. Interesanti, no kurienes tādas iedomas?
Šie brīnumi pēkšņi aktualizējās augusta beigās, kad no tiešā priekšnieka (kurš sēž Varšavā un pirms tam sēdēja Londonā) saņēmu jautājumu: “Vai tavā valstī 6. septembrī kaut kas tiek plānots saistībā ar trīsdesmito gadadienu kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas? Vai tur sanāks fotogalerija?”
Labi, ka tas bija e-pastā, nevis telefoniski, jo man sākumā nebija, ko atbildēt. Sestajam septembrim Latvijā nav nekāda nozīme, vēl jo mazāk tajā datumā netika atjaunota mūsu neatkarība. Arī kolēģi no Lietuvas un Igaunijas atbildēja to pašu: Baltijā tā nekad nav bijusi nekāda atceres diena. Tagad jau palika interesanti: no kurienes pēkšņi tāds 6. septembris izpeldējis? Kas tāds vēsturiski svarīgs notika 1991. gada 6. septembrī, ka par to zina ārpus Baltijas, bet pašā Latvijā ne?
Ikviens, kas bija apzinīgā vecumā Atmodas un Barikāžu laikā, atceras: Latvijas neatkarības atgūšana bija ne tik daudz viena aktivitāte, cik ilgstošs, dinamisks un aizraujošs process, kurā svarīgi notikumi nomainīja cits citu.
Helsinki-86 kustība, ASV vēstnieka Padomju Savienībā 1986. gadā Jūrmalas konferencē skaidrā latviešu valodā nolasītais paziņojums, ka ASV nekad nav atzinusi un nekad neatzīs Baltijas okupāciju, tautas gājieni pie Brīvības pieminekļa, pirmās puslīdz brīvās pašvaldību vēlēšanas 1989. gadā, pirmās godīgās Augstākās Padomes vēlēšanas 1990. gadā, Latvijas karoga atjaunošana, 4. maija balsojums, Barikādes, diplomātisko attiecību atjaunošana ar tuvām un tālām valstīm, VDK likvidācija un “čekas maisu” konfiskācija, 1991. gada augusta puča ietekme uz Latviju un Satversmes darbības atjaunošana, un tā līdz pat viena reti izturīga robežmieta, kurš bija saglabājies no 1940. gada, demonstratīvai atlikšanai savā vietā uz Krievijas robežas — tie ir notikumi, kas iededzināti atmiņā visiem, kas tos laikus piedzīvoja.
Kad dažas dienas pirms 1992. gada iestāšanās Ukrainas prezidents Kravčuks, baltkrievu demokrātiskais līderis Šuškevičs un Krievijas jaunais vadītājs Jeļcins parakstīja formālo papīru par PSRS likvidāciju, Baltijas valstīs šis fakts jau izklausījās pēc necerēta pārsteiguma — mēs uz to brīdi jau dzīvojām savu dzīvi, un tās mūsu izpratnē skaitījās ziņas no citām valstīm.
Tad no kurienes tagad ārzemnieki pēkšņi izrāvuši kaut kāda 1991. gada 6. septembra atceri?!
Pēc vairāku apnicīgu teksta blāķu izlasīšanas kirilicā noskaidrojās, ka brūkošā Ļaunuma Impērija pēc nesekmīgā Janajeva puča augustā un Pugo nošaušanās centās izveidot kaut kādas struktūras PSRS institūciju saturēšanai kopā, un viena no tām bijusi t.s. “Valsts padome” (“Госсовет СССР”) — tajā sastāvējuši 12 “savienoto republiku” vadītāji kopā ar Gorbačovu. Baltijas valstis, protams, šajā padarīšanā nepiedalījās, jo mēs uz to brīdi bijām ārā no PSRS gan juridiski, gan faktiski.
Kāpēc šajā bezjēdzīgajā iniciatīvā bija klāt ukraiņu prezidents Kravčuks, Gruzijas prezidents Gamsahurdija, Šuškevičs no Baltkrievijas — viņus var saprast: juku laikos centās izmantot katru iespēju pārstāvēt savas nācijas, kur tik var. Tikmēr no lielkrievu šovinistu puses izskatās otrādi: pat Wikipēdijas krievu teksta anonīmie autori vairākkārt uzsver faktu, ka šādas “Госсовет СССР” eksistence netika paredzēta PSRS konstitūcijā un līdz ar to tās lēmumi esot bijuši nelikumīgi, pie kam tos vēlāk neesot apstiprinājis ne referendums, ne vēlētie tautas priekšstāvji — pat ne padomju izpratnē “ievēlētie” ne.
Viens no lēmumiem, kuru 1991. gada 6. septembrī pieņēma šī “PSRS valsts padome”, bija par Baltijas valstu neatkarības formālo atzīšanu, kaut arī mēs jau bijām izstājušies no PSRS pirms tam gan de iure, gan de facto. Tieši šis 6. septembra lēmums bija tas, kuru 2014. gada Donbasa kauju karstumā, lai ieriebtu Baltijas valstīm par to atbalstu Ukrainai, vairāki Krievijas valsts domes deputāti centās “atcelt” vai padarīt par “spēkā neesošu”, kamēr pie mums neviens pat nesaprata, par ko viņi tur runā — kaut kādas PSRS funkcionāru sanāksmes iekšējais lēmums, pieņemts pusotru gadu pēc balsojuma par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Tāpēc arī par tādu 6. septembra lēmumu pie mums neviens nav pat dzirdējis, kur nu vēl to atcerējies. Mēs tāpat pirms divām nedēļām nesvinējām trīsdesmito gadadienu kopš PSRS formālās likvidācijas Belovežas gāršā — lai arī notikums patīkams, tas uz mums vairs neattiecās, jo mēs bijām neatkarīgi jau pirms tam.
Šis beznozīmīgais, sen aizmirstais dokuments tomēr kalpo par ilustrāciju tam, kā Krievijā un vienā otrā citā sabiedrībā uztver brīvību un tiesības uz pašnoteikšanos. Mums ir skaidrs, ka brīvību valstis un nācijas izcīna ar gribasspēku un cīņu (vēlams — nevardarbīgu, taču apspiedēji reti padodas bez kaujas). Tauta un valsts savu brīvību paņem pati, tai to nevar “piešķirt” no malas. Tas pats attiecas uz cilvēktiesībām un katrai personai piemītošajām tiesībām, piemēram, piedalīties vēlēšanās, deleģējot varu saviem priekšstāvjiem.
Taču Krievijā ir otrādi: tur valdošais pasauluzskats ir tāds, ka visa vara pieder “caram” (lai nu kāds tas kurā gadsimtā nebūtu) un cars izlemj, kādus tiesību elementus uzdāvināt iedzīvotājiem. Attiecīgi jebkurā brīdī cilvēkiem var atņemt to varas un tiesību mazumiņu, kāds viņiem ticis “iedots”, ieskaitot tiesības netikt spīdzinātiem, tiesības veikt savu profesionālo nodarbošanos, brīvi izteikties, kritizēt korumpantus, izbraukt no valsts utt.
Starptautiskajā arēnā tas noved pie Krievijas politiķu pārliecības, ka tautas un valstis neesot spējīgas lemt patstāvīgi par sevi: Baltijas valstis nevarot atjaunot savu neatkarību — kādam tā viņām “jāpiešķir”, lai vēlāk varētu pie iespējas to “atņemt atpakaļ”. Tas pats attiecas uz protestējošu tautu Kazahstānā, Ukrainā, Armēnijā, Moldovā utt.: Krievijas politiķi neizliekas, kad automātiski izturas tā, it kā iedzīvotājiem pašiem nevarētu būt sava griba, ko izteikt — ideju protestēt pret korupciju, valsts izzagšanu un diktatūras veidošanos tautai noteikti taču iedvesusi kāda “Gejropa” vai “Gosdeps”. Cilvēki paši taču līdz tam nevarētu aizdomāties, ja viņiem kāds nebūtu “iedevis” tādas tiesības!
Ik pa laikam krieviskajā vidē uzpeldošā leģenda par to, ka “Ļenins ar savu dekrētu iedevis Latvijai neatkarību 1918. gadā”, ir vēl viena izpausme šai pašai civilizācijas vērtību sadursmei.
Reaģējot uz Latvijas neatkarības proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī, Pagaidu valdības izveidi Kārļa Ulmaņa vadībā, valsts struktūru veidošanas darbu, pirmo neatkarīgās Latvijas armijas apakšvienību formēšanos, kā arī britu, franču, poļu sniegto diplomātisko un militāro atbalstu, Petrogradā varu sagrābusī tautas komisāru padome izdomāja, ka padomju varai arī kaut kā vajag iejaukties.
Iznākumā 22. decembrī tapa dekrēts Nr. 1005, kas stājās spēkā trīs dienas vēlāk un ar kuru “Krievijas padomju valdība atzīst Padomju Latvijas Republiku […], par augstāko varu Latvijā atzīstot padomju varu, […] ko vada biedrs Stučka”. Paraksti: priekšsēdētājs V. Uļjanovs (Ļeņins), lietu pārvaldnieks V. Bončs-Brujevičs.
Dekrēta teksts: http://istmat.info/node/32108
Tātad Ļeņins atzina nevis likumīgo Latvijas valsti un tās valdību, bet gan pats savu marionešu režīmu — Stučkas valdību, kas ar Sarkanās armijas durkļiem metās iekarot Latvijas teritoriju un kas pēc tam mūsu armijai bija jāiztīra. 1920. gada pirmajā pusē Sarkanā armija līdz ar Stučkas padomju pseidovaldību zaudēja karā, viņus sakāva un aizdzina atpakaļ uz Krieviju, bet padomju Krievija bija spiesta parakstīt miera līgumu ar Latviju, atsakoties no pretenzijām pret Latviju, pie kam šī līguma oriģināls ar visiem parakstiem un zīmogiem par godu tā simtgadei vēl nesen bija izstādīts mūsu Ārlietu ministrijas foajē iedzīvotājiem par prieku.
Stučkas paša vērtējums par šo “atzīšanu” vēlāk bija šāds: “Latvijas Komunistiskā partija nekad nav uzstājusies ar “patstāvīgas” un “neatkarīgas” Latvijas lozungu. Gluži pretēji, mēs vienmēr esam izsmējuši tamlīdzīgu lozungu kā bezjēdzīgu, jo imperiālisma laikmetā niecīgu valstu neatkarība ir nekas cits kā diplomātisks apmāns, savukārt sociālisma laikmetā tā, mazākais, nav vajadzīga. Un tomēr mums nācās šo lozungu pieņemt un nodibināt savu neatkarīgo Padomju Latviju. Kā gan tas gadījās?”
Politisku apsvērumu dēļ nācies piekāpties Krievijas biedriem un, “varētu sacīt – pret mūsu gribu”, pasludināt neatkarīgu republiku. Vēl trakāk – Krievija “bez mūsu piekrišanas” faktiski to izdarījusi pati, kad ar dekrētu paziņots, ka Padomju Krievija atzīst Padomju Latvijas “valstiskumu”. “Krievijas Federācijā mēs neiekļāvāmies,” Stučka ar nožēlu vēlāk rakstījis.
Vairāk: https://www.la.lv/peteris-stucka-sarkanais-kenins
Ļeņina rīcība, paužot atzīšanu Stučkas LPSR padomju valdībai, maz atšķiras no Putina dāvātā atbalsta Doņeckas un Luhanskas teroristu “republikām”. Krieviskajā vidē dažkārt joprojām dzīvā leģenda par to, ka “Ļeņins esot Latvijai neatkarību piešķīris 1918. gadā”, ir vairāk nekā simts gadus nodzīvojis “feiks”, ar kura palīdzību šodien varam lielā mērā izprast tos apstākļus, kuru dēļ tauta pēc tautas, nācija pēc nācijas arvien cenšas distancēties no sava “lielā kaimiņa” — tā ir mazāk personību un interešu, vairāk sabiedrības pamatvērtību sadursme. Šonedēļ šīs lielās cīņas jaunākais etaps notiek Kazahstānā.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
