Ka tik mēs netīšām neatbalstām kādu, kuram tāpat ir labi...
Ieva Opmane, Latvijas Bankas ekonomiste20.04.2022.
Komentāri (32)
Iesaki rakstu: 
Inflācija Latvijā aug strauji. Ja pērn patēriņa cenu līmenis Latvijā pieauga par 3.3%, 2022. gadā saskaņā ar Latvijas Bankas prognozēm inflācija vidēji pieaugs līdz 9.5%. Cenas aug ļoti plašam produktu un pakalpojumu klāstam, tostarp energoresursiem un pārtikai.
Šādā situācijā varētu šķist vilinoši, ja valsts iejauktos un noteiktu "cenu griestus" kādām precēm vai pakalpojumiem. Tomēr šādam lēmumam būtu sava cena – attiecīgās preces deficīts un ēnu ekonomikas pieaugums. Turklāt ir nozīmīga sabiedrības daļa, kas ar šādu cenu veidošanas modeli ir saskārušies praksē un pirms nu jau vairāk nekā 30 gadiem piedzīvoja "uz savas ādas" Padomju Savienībā – gan "blata" sistēmu, gan pagrīdes tirdzniecību, gan tukšus veikalu plauktus un izvēles trūkumu. Tas liek apšaubīt, ka šāda cenu kontrole var būt optimāls risinājums.
Nedaudz no teorijas un nedaudz no prakses
Pilnīga cenu kontrole, nosakot zemāku cenu, nekā to veidotu tirgus līdzsvars un nesniedzot subsīdijas preces vai pakalpojuma pārdevējam, noved pie deficīta. Vai nebūtu jauki, ja tiktu noteikts, ka, piemēram, cukurs tagad drīkst maksāt tikai 40 centus kilogramā? Droši vien, ka tomēr ne. Ražotājiem un pārdevējiem tas nozīmētu, ka pārdošanas cena nesedz preces ražošanas, piegādes un citas izmaksas.
Iespējams, daudz izdevīgāk būtu cukuru eksportēt un pārdot kaimiņvalstīs vai arī, ņemot vērā, ka šī ir prece ar ilgu lietošanas termiņu, kādu brīdi to uzglabāt, gaidot pārmaiņas tiesiskajā regulējumā. Preces, kas ir ar īsāku derīguma termiņu, iespējams, pārdevējiem tomēr nāktos pārdot, ciešot zaudējumus. Tad būtu vilinoši tās realizēt neoficiāli, pircējam zaudējot garantijas par preces kvalitāti, bet valstij – nodokļu ieņēmumus.
Šāds cenu kontroles mehānisms varētu darboties vien gadījumā, ja tirgotāji būtu noteikuši nesamērīgi augstas peļņas normas, bet ar likumu regulētā cena būtu "taisnīga", nevis mākslīgi pazemināta. Tomēr dati par mazumtirdzniecību liecina, ka tīrā peļņa pret neto apgrozījumu pērn šajā nozarē joprojām bijusi zem iepriekšējo piecu gadu vidējā līmeņa (2021. gadā 2.7%, 2017.-2020. gadā 3.0%).
Cenu kontrole un subsīdijas
Vēl viens mehānisms daļējai cenu kāpuma ierobežošanai būtu noteikt "cenu griestus", virs kuriem izmaksas kompensē valsts. Šāds mehānisms tieši pašlaik Latvijā darbojas, piemēram, siltumenerģijas tarifu aprēķinā mājsaimniecībām. Pašvaldībās, kur centralizētās siltumapgādes tarifs ir virs 68 EUR/MWh, valsts no šī gada janvāra līdz aprīlim sedz cenas starpību līdz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas apstiprinātajam tarifam.
Līdzīgi pašlaik ir spēkā arī noteiktie "cenu griesti" mājsaimniecībām, kas dabasgāzi izmanto apkurei ar patēriņu virs 221 kWh mēnesī. Tomēr šāda veida cenu kontrole valstij ir ļoti dārga. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas aprēķiniem šāda pasākuma izmaksas ir aptuveni 35 miljoni eiro, turklāt tas ir tikai par apkuri, tikai atsevišķiem lietotājiem un tikai četru mēnešu garumā.
Vēl viens aspekts – ja cena virs kāda līmeņa tiek kompensēta pilnībā, izzūd motivācija pircējam ierobežot patēriņu, kā tas būtu noticis, saskaroties ar augstāku cenu. Iespējams, labāks risinājums būtu cenu virs "ekstrēmā cenu līmeņa" kompensēt nevis pilnībā, bet, piemēram, tikai pusi no tās. Tādā veidā valsts sniegtu atbalstu tiem, kas saskaras ar straujāko cenu pieaugumu, bet saglabātos pircēja motivācija samazināt patēriņu un meklēt lētākas alternatīvas.
Un pēdējā, bet nebūt ne mazāk svarīgā problēma – mākslīgi samazinot cenu visiem, vairāk tiek atbalstīti tieši bagātākie valsts iedzīvotāji, kuru patēriņš daudzās produktu un pakalpojumu grupās mēdz būt lielāks nekā mazāk turīgajiem. Ļoti strauja cenu pieauguma gadījumā lētāks un trāpīgāks būtu atbalsts tieši šīm mazāk turīgo grupām – nenosakot cenu griestus, bet izmaksājot papildu pabalstus, ko šie iedzīvotāji varētu izmantot atbilstoši savām vajadzībām.
Latvijā arī šeit ir iestrādes – atbalsts ģimenēm ar bērniem, pensionāriem, invalīdiem. Diemžēl visus mazāk nodrošinātos aizsniegt ar šo nesanāk, bet šīs sistēmas pilnveide ir ceļš, kas varētu sniegt labākos rezultātus. Šeit lielāka loma varētu būt pašvaldībām, kas spētu labāk apzināt tos iedzīvotājus, kam atbalsts būtu visnepieciešamākais.
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
