Iesaki rakstu: 
Vēl tikai pirms dažiem mēnešiem, priekšvēlēšanu kampaņas karstumā Vienotības pārstāvji ar putām uz lūpām stāstīja, kā dažādi šleseri un šķēles, visīstākie Kremļa politekonomiskie pakalpiņi būdami, mūs palēkdamies vien grib ieraut visīstākajā Krievijas verdzībā. Bet nu ar katru nedēļu aizvien skaidrāk izrādās, ka patiesie Krievijas pēcpuses higiēnas orālie uzraugi – nosauksim viņus politkorekti šādi – ir pavisam citi.
Pēdējais piliens – pašlaik pēdējais – ir Vienotības pārstāves, iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces lēmums, „balstoties uz drošības iestāžu sniegto informāciju”, iekļaut valstij nevēlamo personu jeb tā saucamajā „melnajā sarakstā” bijušo Maskavas mēru Juriju Lužkovu.
Protams, mums netiek un nekad netiks atklāts, kas ir šajā tik būtiskajā „drošības iestāžu informācijā”, kas sniedz tik labu ieganstu politiķiem darīt to, kas nu kuro brīdi viņiem ir izdevīgi, - jo, lūk, nekad taču nekas nav jāpaskaidro. Taču šoreiz tas arī nav nepieciešams, - jo aizbildināšanās ar mistisko drošības iestāžu informāciju ir tik glupa un nožēlojama, ka āža kāja tai lien cauri visā savā krāšņumā.
Un šī kāja, protams, ir kārtējais apliecinājums tam, kā pašlaik pie varas esošie politiķi dara un darīs visu, kas viņu spēkos, lai tikai iespējami padevīgi izplātos pašreizējās Krievijas varas priekšā.
Neviens nestrīdas par to, ka Lužkovs nav nekāds šķīstuma etalons, - domājams, visi latvju zemes politiķi pēdējā desmitgadē nav nozaguši tik daudz kā viens šāda kaluma indivīds.
Taču runa nav par šī cilvēka praktiskajām korupcijas zināšanām, - nav kaut kā manīts, ka Latvijas valsts iebraucējus šķirotu pēc šāda kritērija (jo citādi Jūrmalā pērn būtu bijis krietni mazāk iegādātu nekustamo īpašumu).
Runa ir par ko citu – pelnīti vai ne, bet Lužkovs ir Kremļa nežēlastībā, un Vienotības/ZZS valdība ar Mūrnieces lēmumu vēl reizi uzskatāmi un pārliecinoši apliecina, ka ir gatava uz ļoti daudz ko, lai tikai neizpelnītos Putina un Co. pieres saraukšanos grumbās.
Šai sakarā ir trīs lietas, kas personiski mani patiešām interesē.
Sāksim ar sīkāko, vispirms jau man patiešām interesanti, ko nākamsvētdien šai sakarā mums pastāstīs ar savu pretkremļa patosu vienmēr izcēlies raidījums Nekā Personīga, kura veidotājiem nu, šķiet, nevajadzētu būt vairs nekādām šaubām, cik primitīvi viņus Lužkova sakarā izmantojusi šī pati Mūrniece, pāris dienas pirms sava lēmuma ar pasviestu informāciju tam „sagatavojot augsni”.
Vēl interesantāk: nupat vairs nevar saprast, kam vēl vajadzētu notikt uzmanības Kremļa pēcpusei izrādīšanas jomā, lai no Vienotības sāktu sprukt tie cilvēki, kam pretkrievijas vai vismaz pretkremļa retorika vienmēr vismaz vārdos ir bijusi izcili svarīga, - tiešām interesanti, vai amatu vara pār, teiksim, tādu Sarmīti Ēlerti patiešām izrādīsies bezizmēra?
Bet visinteresantāk: es, ziniet, drīzumā uz mēnesi braucu prom (apciemot pasaules īstās banānu republikas, ja nu tas kādam interesanti) un klusi pie sevis domāju – interesanti, ja viss tā arī turpināsies, vai atbraucot uzzināšu, ka vēl kāds Vienotības pārstāvis būs izdomājis – klau, būtu taču tikai demokrātiski (un turklāt ekonomiski pamatoti), ja mēs te tā drusku „uzsāktu diskusiju” par krievu valodu kā otro valodu Latvijā? Nu, vai ko tamlīdzīgu, kas Putintēvocim ietu pie sirds...
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
