Iesaki rakstu: 
Pietiek rīcībā nonācis trešdien Rīgā uz AB dambja starp Vanšu un Akmens tiltu plānotās „Tautas akcijas „Oligarhu kapusvētki – Izvadi savu oligarhu silti!"” scenārijs - pietiekami interesants dokuments, lai to publicētu pilnībā.
Viena no politikas kuluāros izplatītākajām versijām par „Oligarhu kapusvētkiem” ir, ka tie tā dēvētajām „oligarhu partijām” ir pat izdevīgi, jo nekaitīgā veidā ļaus mazināt sabiedrības protestu. Divi no trim Latvijas oligarhiem – Andris Šķēle un Ainārs Šlesers – trešdien pirms sev domātajiem „kapusvētkiem” bija sastopami Saeimā un neizskatījās sakreņķējušies, jo „jebkuras politiskās aktivitātes esot atbalstāmas”. Trešais oligarhs Aivars Lembergs trešdien priekšpusdienā bija aizņemts, jo piedalījās savas krimināllietas izskatīšanā Rīgas Apgabaltiesā.
Saskaņā ar Pietiek rīcībā esošo scenāriju plānots, ka sapulcējušos „par nepieciešamību attīrīties” uzrunās vairākas „augsti godātas un cienītas tautas autoritātes”. Mūziķis Aivars Čivželis jeb vienkārši Čižiks uzstāsies ar grēksūdzi „par savu agrāko iesaistīšanos Lemberga partijas reklamēšanā un par savu turpmāko nesadarbošanos”. Tāpat plānots, ka sapulcējušos uzrunās kāds krievvalodīgās kopienas pārstāvis, kura runas pamatdomai pēc scenārija autoru iecerēm jābūt par to, „ka oligarhisms moka visus, gan krievus, gan latviešus”. Ap pulksten 20 vakarā koru dziesmu pavadībā cilvēki Daugavā laidīs „savus radošos oligarhisma objektus”, tā izvadīdami savus oligarhus pēdējā gaitā.
Mākslinieku grupa mākslinieka Aigara Bikšes vadībā akcijas laikā ar uguni aizlaidīs debesīs „Trīsgalvaino kurl-akl-mēmo jodu” - kā simbolu mūsu aizejošajai vēlmei nedzirdēt, nerunāt vai neredzēt notiekošās netaisnības.
Viens no pasākuma organizatoriem ir Latvijas Intelektuālās attīstības fonda valdes priekšsēdētājs, telekompānijas LNT „seja” Viesturs Dūle. LNT pirms 10. Saeimas vēlēšanām sniedza informatīvo atbalstu Aināra Šlesera un Andra Šķēles politiskajai apvienībai Par labu Latviju.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
