Kā Ukrainas prezidents ar vienu palīgteikumu atsēdināja Putinu, un kā Kremlim pēc tam nācās murgus sacerēt par “ukraiņu un krievu vienotību”
Imants Liepiņš16.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pusē Eiropas apspriestais Kremļa raksts, ka atkal kārtējo reizi “ukraiņi un krievi esot viena nācija”, ir produkts ilgi briedušai situācijai, kas savā būtībā interesanta arī mums: pilnībā nav izslēgti līdzīgi tiražējumi, piemēram, par “krievu un latviešu vēsturisko piederību vienai nācijai”.
Divus gadus nostrādājis prezidenta amatā, Volodimirs Zelenskis ļoti ciešas, lai viņa darba stilā neparādītos nekādi elementi no viņa iepriekšējās karjeras kā šovu producentam, scenāristam, TV raidījumu vadītājam un komiķim – viņš tagad ir nevis parodists un satīriķis, bet samērā jauneklīgs un vienlaikus nosvērts, kaut kādā ziņā Makronam līdzīgs valstsvīrs.
Tomēr 25 gadus ikdienā trenēta asprātība ir tāda rakstura iezīme, kas reizēm nostrādā tīri automātiski: aprīļa vidū viņa dzēlīgā pieeja Krievijas radītajām problēmām starptautiskajā politikā bija tiktāl nokaitinājusi Kremli, ka Putins bija licis savam preses sekretāram ārzemju žurnālistu priekšā izvirzīt jautājumu, ka Makronam un Merkelei esot jāpalīdz savaldīt komiķa Zelenska “provokatīvās militārās darbības”. (Protams, ka Kremlis dabūja pretī kārtējo nosodījuma devu no Eiropas Savienības valstīm, kam nākamajā dienā pievienojās arī Baidens.)
Kad šī pieeja deva pretēju efektu cerētajam, Kremlis sāka demonstratīvi uzkurināt militāro konfliktu. Atjaunoja saspīlējumu, intensificēja apšaudes, bez kādas maskēšanās sāka pārmest uz Ukrainas robežas pusi regulāro karaspēku no visām Krievijas malām, līdz sakoncentrēja iebrukumam tādu tehnikas, ieroču un kaujinieku masu, kāda nebija redzēta kopš 2014. gada vasaras kaujām. Teroristu ordas Donbasa iekšienē katru dienu klaji pārkāpa oficiāli it kā joprojām eksistējošo pamieru.
Anektētajā Krimā uz Perekopa koncentrējās krievu divīzijas, radot pārliecību, ka tie beidzot mēģinās izveidot “sauszemes koridora savienojumu” starp Krimu un Taganrogu, sagrābjot Melitopoli, Berdjansku, Mariupoli un citas Ukrainas pilsētas. Viltus ziņu un visādu “feiku” pētnieki ziņoja: to līmenis pat pārsniedz Krimas aneksijas laika “feiku” tiražēšanas līmeni. Starptautiskās diplomātijas centieni nedeva rezultātu: Kremlis pieturējās pie mūžīgās receptes – radīt problēmas kādā kaimiņvalsts teritorijā un tad to “atrisināt”. Skata pēc pirms tam noturot kārtējo bezjēdzīgo “sammitu” Minskas vai Normandijas formātā, bet beigās tāpat izdarot visu pa savam.
Šajos apstākļos prezidents Zelenskis iefilmēja desmit minūšu uzrunu tautai, kuras beigās pārgāja uz krievu valodu un tad atpakaļ uz ukraiņu – viņš tā dara regulāri, lai uzrunātu arī krievvalodīgos iedzīvotājus un tos, kas palikuši Donbasā. Taču šoreiz viņš, noslēgumā runādams krieviski, vienā palīgteikumā pievienoja vārdus: “Es piekrītu domai, ka ir vajadzīgs sammits, un uzaicinu Krievijas prezidentu Putinu uz divpusējo tikšanos… Donbasā!”
Līdz nedēļas beigām viss saspīlējums bija beidzies. Krievija atvilka tikko sakoncentrētos spēkus no Ukrainas robežām (oficiāli tika paziņots, ka “mācības beigušās”), separātistu ordas sāka pārkāpt pamieru drusku mazāk, nekā pirms tam, un arī viltus ziņu plūsma no Krievijas atgriezās parastajā līmenī. Zelenskis (tāpat kā pirms viņa Porošenko) katru mēnesi apmeklē frontes līniju Donbasā, taču Putins, kā jau Zelenskis to bija prognozējis, nobijās no idejas par sammitu uz frontes līnijas.
Paiet vēl kāds laiciņš, un Kremlis (kam nav īsti, ko teikt) nopublicē ar Putina vārdu parakstītu 40 tūkstošu zīmju sacerējumu ar vecām tēzēm no Krimas aneksijas laika, ka nekāda ukraiņu nācija nemaz neeksistējot, ka ukraiņi un krievi esot viena tauta. Un tūlīt pat Putins apgāzis pats savu tēzi, liekot Kremļa mājaslapā sacerējumu ievietot… ukraiņu valodā.
“Ja reiz Krievijas prezidents sācis rakstīt ukrainiski – tātad mēs visu darām pareizi,” komentē Zelenskis. “Šo viņa konkrēto valodas izvēli es atbalstu! Nepaspēju gan izlasīt visu, jo biju aizņemts ar pārrunām vizītes laikā Berlīnē, bet tik, cik ieraudzīju Kremļa saitā, – Putins tur ir daudz laika patērējis. Tagad es saprotu, kāpēc Putins negrib ierasties uz divpusējo sanāksmi [Donbasā]: viņš esot ļoti aizņemts cilvēks, kam neesot laika. Nu ir redzams, ar ko Putins bija tik ļoti aizņemts: rakstu rakstīja. Nekas: kad satiksimies, es viņam iedošu vēl materiālu nākamajam rakstam!”
Kamēr varam grauzt popkornu un skatīties, kā satīriķis Zelenskis vazā aiz deguna lutausi Putinu, tikmēr labi. Ukraiņu vietā varam nokļūt arī mēs.
Iepriekš par šo tēmu: “Putins lūdzas palīdzību Makronam un Merkelei, lai palīdz izbeigt viena Ukrainas TV komiķa “provokatīvās militārās darbības”. Nē, tas nav joks”
Analīze par “Putina rakstu” (krieviski):
Baltija, Putins, Makrons:
Seko mums 
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
Iedomājaties, ka oriģinālā 2011, gadā pasažieru plūsma Rail Baltica tika plānota 3,26 miljoni pasažieru (2040 gadā). Pēdējā 2024.gada CBA dokumentos atradīsiet 51 miljonu pasažieru (2056. gadā).
Rīgas rajona tiesa 14. februārī piemēroja apcietinājumu Aleksandram Gapoņenko, kurš jau iepriekš ir ticis sodīts par nacionālā naida kurināšanu. Vladimirs Žirinovskis reiz solīja Baltijas valstis pārvērst par Krievijas guberņām, Gapoņenko droši vien cerēja reiz kļūt par gubernatoru... Bet nu būs jāsēž cietumā, nevis gubernatora krēslā.
Pagājusi nedaudz vairāk nekā nedēļa, kopš animācijas filma "Straume" pārrakstījusi Latvijas kino vēsturi, saņemot "Oskaru" kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma. Kamēr filmas veidotāji turpina darbu pie nākamā projekta, tikmēr politikas veidotājiem arvien jādomā ne vien par plašāku atbalstu kino nozarei Latvijā, bet jāizmanto mirklis Latvijas tēla un Latvijas kā kino uzņemšanai draudzīgas valsts popularizēšanai.
Cienījamā Latvijas Republikas valdība! Ņemot vērā pašreizējo stāvokli valsts izglītības sistēmā, mēs, Rīgas Stradiņa universitātes studenti, lūdzam Jūs izskatīt mūsu priekšlikumus. Mēs ierosinām:
Visu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pastāvēšanas laiku tikai divi politiķi ir saņēmuši reālus sodus. 2007. gadā "Jūrmalgeitas" izmeklēšanas rezultātā Juris Hlevickis tika ieslodzīts uz pieciem gadiem, taču pilnu sodu viņš tā arī nenosēdēja. Pagājušajā gadā Ķekavas vicemērs tika notiesāts par izspiešanu un saņēma četrus gadus.
Demogrāfija mūsdienu pasaulē Latvijai ir svarīga problēma. Latvijas iedzīvotāji pārstāj dzemdēt bērnus, un valdībai vēl nav bijis laika skaidri formulēt šīs problēmas risināšanas iespējas. Tajā pašā laikā valsti pārpludina arābu imigranti. Šī situācija, protams, negatīvi ietekmē latviešu tautu.
