Kā Ukrainas prezidents ar vienu palīgteikumu atsēdināja Putinu, un kā Kremlim pēc tam nācās murgus sacerēt par “ukraiņu un krievu vienotību”
Imants Liepiņš16.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pusē Eiropas apspriestais Kremļa raksts, ka atkal kārtējo reizi “ukraiņi un krievi esot viena nācija”, ir produkts ilgi briedušai situācijai, kas savā būtībā interesanta arī mums: pilnībā nav izslēgti līdzīgi tiražējumi, piemēram, par “krievu un latviešu vēsturisko piederību vienai nācijai”.
Divus gadus nostrādājis prezidenta amatā, Volodimirs Zelenskis ļoti ciešas, lai viņa darba stilā neparādītos nekādi elementi no viņa iepriekšējās karjeras kā šovu producentam, scenāristam, TV raidījumu vadītājam un komiķim – viņš tagad ir nevis parodists un satīriķis, bet samērā jauneklīgs un vienlaikus nosvērts, kaut kādā ziņā Makronam līdzīgs valstsvīrs.
Tomēr 25 gadus ikdienā trenēta asprātība ir tāda rakstura iezīme, kas reizēm nostrādā tīri automātiski: aprīļa vidū viņa dzēlīgā pieeja Krievijas radītajām problēmām starptautiskajā politikā bija tiktāl nokaitinājusi Kremli, ka Putins bija licis savam preses sekretāram ārzemju žurnālistu priekšā izvirzīt jautājumu, ka Makronam un Merkelei esot jāpalīdz savaldīt komiķa Zelenska “provokatīvās militārās darbības”. (Protams, ka Kremlis dabūja pretī kārtējo nosodījuma devu no Eiropas Savienības valstīm, kam nākamajā dienā pievienojās arī Baidens.)
Kad šī pieeja deva pretēju efektu cerētajam, Kremlis sāka demonstratīvi uzkurināt militāro konfliktu. Atjaunoja saspīlējumu, intensificēja apšaudes, bez kādas maskēšanās sāka pārmest uz Ukrainas robežas pusi regulāro karaspēku no visām Krievijas malām, līdz sakoncentrēja iebrukumam tādu tehnikas, ieroču un kaujinieku masu, kāda nebija redzēta kopš 2014. gada vasaras kaujām. Teroristu ordas Donbasa iekšienē katru dienu klaji pārkāpa oficiāli it kā joprojām eksistējošo pamieru.
Anektētajā Krimā uz Perekopa koncentrējās krievu divīzijas, radot pārliecību, ka tie beidzot mēģinās izveidot “sauszemes koridora savienojumu” starp Krimu un Taganrogu, sagrābjot Melitopoli, Berdjansku, Mariupoli un citas Ukrainas pilsētas. Viltus ziņu un visādu “feiku” pētnieki ziņoja: to līmenis pat pārsniedz Krimas aneksijas laika “feiku” tiražēšanas līmeni. Starptautiskās diplomātijas centieni nedeva rezultātu: Kremlis pieturējās pie mūžīgās receptes – radīt problēmas kādā kaimiņvalsts teritorijā un tad to “atrisināt”. Skata pēc pirms tam noturot kārtējo bezjēdzīgo “sammitu” Minskas vai Normandijas formātā, bet beigās tāpat izdarot visu pa savam.
Šajos apstākļos prezidents Zelenskis iefilmēja desmit minūšu uzrunu tautai, kuras beigās pārgāja uz krievu valodu un tad atpakaļ uz ukraiņu – viņš tā dara regulāri, lai uzrunātu arī krievvalodīgos iedzīvotājus un tos, kas palikuši Donbasā. Taču šoreiz viņš, noslēgumā runādams krieviski, vienā palīgteikumā pievienoja vārdus: “Es piekrītu domai, ka ir vajadzīgs sammits, un uzaicinu Krievijas prezidentu Putinu uz divpusējo tikšanos… Donbasā!”
Līdz nedēļas beigām viss saspīlējums bija beidzies. Krievija atvilka tikko sakoncentrētos spēkus no Ukrainas robežām (oficiāli tika paziņots, ka “mācības beigušās”), separātistu ordas sāka pārkāpt pamieru drusku mazāk, nekā pirms tam, un arī viltus ziņu plūsma no Krievijas atgriezās parastajā līmenī. Zelenskis (tāpat kā pirms viņa Porošenko) katru mēnesi apmeklē frontes līniju Donbasā, taču Putins, kā jau Zelenskis to bija prognozējis, nobijās no idejas par sammitu uz frontes līnijas.
Paiet vēl kāds laiciņš, un Kremlis (kam nav īsti, ko teikt) nopublicē ar Putina vārdu parakstītu 40 tūkstošu zīmju sacerējumu ar vecām tēzēm no Krimas aneksijas laika, ka nekāda ukraiņu nācija nemaz neeksistējot, ka ukraiņi un krievi esot viena tauta. Un tūlīt pat Putins apgāzis pats savu tēzi, liekot Kremļa mājaslapā sacerējumu ievietot… ukraiņu valodā.
“Ja reiz Krievijas prezidents sācis rakstīt ukrainiski – tātad mēs visu darām pareizi,” komentē Zelenskis. “Šo viņa konkrēto valodas izvēli es atbalstu! Nepaspēju gan izlasīt visu, jo biju aizņemts ar pārrunām vizītes laikā Berlīnē, bet tik, cik ieraudzīju Kremļa saitā, – Putins tur ir daudz laika patērējis. Tagad es saprotu, kāpēc Putins negrib ierasties uz divpusējo sanāksmi [Donbasā]: viņš esot ļoti aizņemts cilvēks, kam neesot laika. Nu ir redzams, ar ko Putins bija tik ļoti aizņemts: rakstu rakstīja. Nekas: kad satiksimies, es viņam iedošu vēl materiālu nākamajam rakstam!”
Kamēr varam grauzt popkornu un skatīties, kā satīriķis Zelenskis vazā aiz deguna lutausi Putinu, tikmēr labi. Ukraiņu vietā varam nokļūt arī mēs.
Iepriekš par šo tēmu: “Putins lūdzas palīdzību Makronam un Merkelei, lai palīdz izbeigt viena Ukrainas TV komiķa “provokatīvās militārās darbības”. Nē, tas nav joks”
Analīze par “Putina rakstu” (krieviski):
Baltija, Putins, Makrons:
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
