Kā uzdevumā „sabiedriskās” Latvijas Televīzijas vadība cenšas apkarot tos, kas palīdz Ukrainai
Egils Helmanis27.04.2025.
Komentāri (47)
Iesaki rakstu: 
Raidījums “De facto” man pārmet palīdzību Ukrainai: īpatnējais LTV raidījums ik pa brīdim iegriežas Ogrē – ik reizi ar jaunām iebildēm, sensāciju meklējumiem un pārmetumiem. Pirms pāris dienām viņi bija ieradušies atkal. Šoreiz mani neintervēja, bet – kas to lai zina, ko rādīs un raidīs!
Kamēr ir vieni, kurus par palīdzību Ukrainai slavē un apbalvo, ir otri, kurus par to pašu nopeļ un kritizē. Visu nosaka izdabāšana mūsu varas elitei un piederība pie tai lojālām aprindām. Tie, kurus traucē fakts, ka Latvijas lielākajā novadā valda valstiskas un latviskas vērtības, nekautrējoties izmanto sabiedriskos medijus savās politiskajās kampaņās.
Ja runājam par Ukrainu, uzskatu, ka mans kā pašvaldības vadītāja pienākums ir darīt visu, lai karš nekad nenonāktu līdz mūsu valstij un novadam. Jau pirmajās kara dienās, ar palīdzības kravu devos uz mūsu sadraudzības pilsētām. Uzskatīju, ka mans pienākums ir rādīt piemēru (pirmajā braucienā neviens līdzbraucējs nepieteicās).
Manuprāt, tas ir attaisnojies, jo nu jau esam krietns pulks braucēju, nogādātas ap divi simti automašīnu, ļoti daudz dažādu noderīgu lietu. Esot Ukrainā esam daudz mācījušies praktiskas lietas, guvuši pieredzi, kā strādāt un gatavoties, ja nedod Dievs…
Nododu jūsu vērtējumam pilnu ieraksta fragmentu, kurā redzams, kā norisinājās pēdējā intervija “De facto” – tieši par Ukrainas tēmu.
Video: https://www.facebook.com/egils.helmanis/videos/1664814167738734.
Attēlā – Baiba Zūzena, Latvijas „sabiedriskā” medija valdes priekšsēdētāja ar gandrīz 10 000 eiro mēnešalgu
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
