Kā Valts Ābols tika pie 9000 eiro Bērnu slimnīcā un Austrumu slimnīcā
Pietiek lasītāja09.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valts Ābols vada Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Vienības gatvē jau vairākus gadus. Šo amatu viņš ieguva, pateicoties toreizējās Veselības ministrijas politiskās vadības protekcijai, jo konkursā piedalījās arī spēcīgāki pretendenti, piemēram, toreizējais NMPD Zemgales reģionālā centra vadītājs un Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents Roberts Fūrmanis.
Valta Ābola līdzšinējā vadības pieredze privātajās farmācijas kompānijās labi izskatījās tikai “uz papīra”, jo, neskatoties uz skaļiem amatiem, reāli padoto darbinieku skaits viņam svārstījās no 1 līdz 5, kas salīdzinot ar Bērnu slimnīcas 2000 cilvēku kolektīvu, nav nekas vērā ņemams.
Bērnu slimnīcas vadībā Valts Ābols pamanījās izvairīties no skaļiem skandāliem, jo baudīja Veselības ministrijas atbalstu, kas ļāva noklusēt no sabiedrības lielākas vai mazākas viņa neizdarības, kļūdas un pasivitāti slimnīcas vadītāja amatā, piemēram, daudzos bezjēdzīgos komandējumus, par kuru ieguvumiem Bērnu slimnīcai neviens tā arī neko neuzzināja, jo V. Ābols pat slimnīcas valdei nemēdza atskaitīties par tajos iegūtām zināšanām vai pieredzi.
Pašam V. Ābolam likās, ka viņš ir izcils vadītājs, un 2019.gadā viņš atvēzējās mēģināt kļūt par Rīgas Austrumu klīniskās universitātes (Gaiļezera) valdes priekšsēdētāju. Te jāmin, ka RAKUS būtībā ir 6 patstāvīgu slimnīcu apvienība un tās budžets ir ievērojami lielāks par Bērnu slimnīcas budžetu. Turklāt, ja kā Bērnu slimnīcas vadītājs V. Ābols saņēma 5000 eiro mēnesī, tad kā RAKUS šefs jau varēja pretendēt uz 8000 eiro atalgojumu, kas karjeristam V. Ābolam šķita ļoti vilinoši.
Sākotnēji arī toreizējai ministrei Ilzei Viņķelei šī V. Ābola ideja likās ļoti simpātiska, un ministrija uzsāka “zemūdens aktivitātes” RAKUS vadītāja Imanta Paeglīša nomaiņai ar V. Ābolu. Gaidot savu zvaigžņu stundu 2019.gada vasarā, Valts Ābols pat jau bija paspējis izvākt personīgās mantas no sava kabineta Bērnu slimnīcā, jo kuru katru brīdi gaidīja Veselības ministrijas “jāvārdu”, lai pārceltos par lielākās Latvijas slimnīcas – RAKUS šefu, taču tik ļoti gaidītais zvaigžņu brīdis kavējās.
I. Viņķelei tomēr pietika prāta painteresēties pie RAKUS vadošajiem speciālistiem kā viņi reaģētu uz V. Ābolu kā savu bosu un…tavu brīnumu, nevienu pozitīvu atsauksmi par līdzšinējo sadarbības pieredzi ar V. Ābolu I. Viņķele nesaņēma. Dominējošais raksturojums bija “sliņķis un mākoņu stūmējs”. Toreizējai ministrei ar to pietika, lai nepaliktu sevi zem sitiena, par lielākās Latvijas slimnīcas vadītāju ieliekot cilvēku, kura spējas un prasmes vairāk ir “uz papīra”, nevis realitātē. Ja V. Ābols kā RAKUS šefs izgāztos, kas bija ļoti ticami, tad sabiedrības sašutums nāktu pār ministres galvu, ko viņa ar saviem tā jau zemajiem reitingiem nevarēja atļauties.
Taču ministrei ar Valtu Ābolu bija tuvas kaimiņu attiecības (abi dzīvo blakus Pārdaugavā), un gluži atteikt kāroto RAKUS valdes priekšsēdētāja amatu I. Viņķele Ābolam negribēja. Zinot Ābola naudaskāri un ambīcijas, Veselības ministres birojā, kuru vadīja V. Ābola skolasbiedrene Inga Spriņķe, radās “ģeniālā” doma paralēli Bērnu slimnīcas vadībai V. Ābolu iecelt arī RAKUS padomē, kas vismaz formāli uzrauga valdes darbību un nodrošinātu V. Ābolam vēl gandrīz 3000 eiro papildus ienākumus mēnesī, turklāt darbs RAKUS padomē neprasa no V. Ābola reālas zināšanas, bet vairāk tādu kā spriedelēšanu par valdes priekšā celtajiem jautājumiem. Un, lai nu ko, bet tukši pļāpāt V. Ābols ļoti labi prot.
Domāts-darīts! Un 2020.gadā Valts Ābols kļūst arī par RAKUS padomes locekli, neskatoties pat uz dažu Veselības ministrijas vadošo ierēdņu izbrīnu – kā pilna laika Bērnu slimnīcas vadīšanu praktiski varēs savienot ar lielākās Latvijas slimnīcas uzraudzību, cik tas ir ētiski un vai V. Ābola mēneša atalgojums 9000 eiro nav stipri par dāsnu cilvēkam, kurš sevi tā īsti nav pierādījis. Šāds risinājums pašu V. Ābolu ļoti apmierināja un Bērnu slimnīcas kolēģi neatceras savu formālo šefu redzējušu laimīgāku kā dienā, kad viņš saņēma zvanu par savu iecelšanu RAKUS padomē.
Laiki un ministri mainās, bet Valts Ābols turpina klusām un sabiedrībai nemanāmi gan vadīt Bērnu slimnīcu, gan uzraudzīt RAKUS, par to saņemot jau minētos 9000 eiro mēnesī. Un šeit rodas jautājums – vai šāds atalgojums par diviem pilna laika darbiem vienlaicīgi nav spļāviens sejā tiem RAKUS ārstiem, kuru alga ir 900 eiro mēnesī “uz papīra”, tām māsām, kuras ir spiestas strādāt 2-3 darbos, lai pabarotu ģimeni, nemaz nerunājot par ārstu palīgiem, sanitāriem un citiem reālā darba darītājiem, kuri saņem 500-700 eiro mēnesī (“uz papīra”, protams) par smagu fizisku darbu, kas bieži ilgst pat 24 stundas pēc kārtas.
Varbūt Daniels Pavļuts beidzot būs tas, kurš tomēr sadūšosies izvērtēt Valta Ābola reālo pienesumu un nesmukumus Bērnu slimnīcas vadībā, īpaši attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem, kur atklātos daudzas interesantas lietas, piemēram medicīnisko tehnoloģiju iepirkumos. Varbūt Daniels Pavļuts iepazīsies arī ar V. Ābola darbību RAKUS uzraudzībā, kur bez pļāpāšanas pie kafijas tases V. Ābola pienesums ir nulle, neskatoties uz tik dāsnu atalgojumu no nodokļu maksātāju naudas un akūti trūkstošā medicīnas finansējuma Latvijā.
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
