Kā var būt, ka atalgojums atsevišķu valsts kapitālsabiedrību vadībai ir lielāks par atalgojumu līdzvērtīgu privātu uzņēmumu vadītājiem?

Mediji jau ziņojuši, ka valsts prezidents Edgars Rinkēvičs apņēmies rosināt grozījumus Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā, paredzot uz laiku iesaldēt atalgojumu valsts kapitālsabiedrību valdēs. “Nav īsti normāli, ka mums ir valsts kapitālsabiedrības, kur valžu locekļu atalgojums ir pulka lielāks nekā privātajā sektorā,” paudis Rinkēvičs.

Te ir vairāki aspekti, kas būtu vismaz plašākas diskusijas vērti.

Vispirms par algu pieauguma iesaldēšanu kā metodi problēmas risināšanai. Mums jau ir bijusi skarba pieredze ar to. Pirms vēlēšanām politiķi visi kā viens par iesaldēšanu, bet pēc tām “atsaldē” tā, ka maz neliekas, – atcerēsimies, cik strauji vēl nesen auga deputātu, ministru, dažādu amatpersonu algu līmeņi. Protams, savu rīcību sparīgi pamatojot ar frāzēm, ka citādi mēs labākos no labākajiem valsts darbā neiesaistīsim utt.

Par to, vai šis rezultāts sasniegts un tagad ministru un deputātu amatos ir labākie no labākajiem, šķiet, vēlētāju skepse aizvien tikai pieaug. Tad, lūk, vai tas pats nebūs arī attiecībā uz algām cilvēkiem, ko lielā mērā ar valdošo partiju svētību ieceļ valsts kapitālsabiedrību valdēs un padomēs? Tagad ir skandāls par LSM, gan jau to pietušēs ar vēstījumu par algu iesaldēšanu, bet tad kādā brīdī, kad tautas uzmanība būs pievērsta citām aktualitātēm, paredzama strauja algu atsaldēšana, vai ne? Ar uzviju atgūstot iekavēto?

Un ko tad nozīmētu iesaldēt? Atstāt esošajā līmenī, kamēr konstatē, ka atalgojums privātu kompāniju vadībai vairs nav zemāks nekā valsts kapitālsabiedrību vadītājiem? Kāda tam tādā gadījumā saistība ar skandalozajām LSM nākamo vadītāju algām? Tur nav stāsta par palielinājumu, ko varētu iesaldēt, – tur atsauce uz vispārējiem uzņēmumu mēroga kritērijiem. Vai varbūt valsts prezidents uz šo jautājumu skatās plašāk un rosinās pārskatīt visu esošo atalgojuma sistēmu valsts kapitālsabiedrību vadītājiem? Ja tā, vai tas nozīmē arī reālu samazinājumu kādam? Neticas! Un vai pēc “iesaldēšanai” sekojošās “atsaldēšanas” mēs atkal neatgriezīsimies pie atklāsmes, ka algas valsts uzņēmumu vadītājiem kļuvušas nesamērīgi augstas, atkal “iesaldējamas”?

Redzot nākamās LSM valdes algu līmeni vai vēl izteiksmīgāks piemērs – valstij pamatīgus zaudējumus nesošā airBaltic prezidenta atalgojumu -, rodas iespaids, ka nav nekādas sistēmas vadītāju atalgojuma noteikšanā. Patiesībā sistēma ir, taču greiza.

Kā var būt, ka atalgojums atsevišķu valsts kapitālsabiedrību vadībai ir lielāks par atalgojumu līdzvērtīgu privātu uzņēmumu vadītājiem? Būtu tikai loģiski, ja te darbotos kaut kādi konkurences vai vismaz algu līmeņa pielīdzināšanas principi, vai ne? Bet tā nav! Valsts kapitālsabiedrību vadības atalgojumu aprēķina, valstī strādājošo iepriekšējā gada mēneša vidējās darba samaksas skaitli reizinot ar noteiktu koeficientu. Tā vismaz lasāms Ministru kabineta noteikumos par publiskas personas kapitālsabiedrību un publiski privāto kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļu skaitu, kā arī valdes un padomes locekļu mēneša atlīdzības maksimālo apmēru.

Vai Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātais iepriekšējā gada mēneša vidējās darba samaksas valstī skaitlis atspoguļo atbildības pakāpi kāda konkrēta valstij piederoša uzņēmuma valdei vai padomes locekļiem, pienākumu slogu, risināmo problēmu apjomu? Itin nemaz! Vēl trakāk – šo vidējās algas līmeni tieši ietekmē politiski lēmumi par minimālās algas celšanu, atalgojuma pieaugumu valsts pārvaldei un kopumā no budžeta finansētajās nozarēs strādājošajiem utt.

Tad nu teorētiski viens valsts uzņēmuma vadītājs var būt ļoti talantīgs, aktīvs, panākt spožus rezultātus savā nozarē, tostarp pieaugošu nodokļu nomaksu, bet cits līdzīga mēroga uzņēmumā var nedarīt neko, vien ieņemt amatu, bet atalgojums abiem būs vienāds. Godīgi? Nē! Tālredzīgi? Nē!

Nu labi, ir atruna, ka koeficients ir “ne vairāk kā…”, ir arī uzskaitīti subjektīvi piemērojami (vai nepiemērojami) kritēriji kā “vidēja termiņa vai ilgtermiņa stratēģijā definētos mērķus un sasniedzamos rezultātus” utt., bet… kurš gan to ņem vērā? Arī par airBaltic cik reizes ir solīts – vēl mazliet valstij jāpalīdz, bet tad gan viss ar uzviju atpelnīsies… nu labi, šoreiz nesanāca, bet nākamreiz pavisam noteikti…

Privātā sektorā ko tādu var atļauties? Proti, rēķināt atalgojumu, vadoties pēc kaut kāda ar uzņēmumu un tā nozarei nesaistītu vidējās algas valstī ciparu? Protams, ka nē! Privātajā sektorā vispirms rēķina, cik var atļauties, tad vērtē esošo vai potenciālo vadītāju produktivitāti, efektivitāti, sasniegtos rezultātus utt. Augošā, pelnošākā uzņēmumā atalgojums vadībai var būt lielāks un pat ļoti liels, bet nīkulīgā uzņēmumā, protams, rēķina, cik nu kuram darbiniekam, tostarp vadītājiem, var atļauties maksāt. Un kas būtiski – privātā biznesā nav tik lielas atalgojuma līmeņa atšķirības starp augstāk un zemāk atalgotajiem, kā tas vērojams valsts sektorā.

Varbūt arī valsts vai pašvaldību kapitāla uzņēmumu vadībai atalgojumu beidzot jārēķina nevis kaut kā lineāri, vidējai algai valstī piemērojamo koeficientu attiecinot uz uzņēmuma apgrozījuma, bilances kopsummu un darbinieku skaitu, bet gan samērojot ar līdzvērtīgiem piemēriem tirgū, ar uzņēmuma izaugsmes rādītājiem, valstij nomaksāto nodokļu apjoma pieaugumu vai kritumu utml.?

Lai nav tādi absurdi, ka uzņēmums bez valsts piešpricēm nav dzīvotspējīgs vai, piemēram, to vien dara kā apgūst budžeta naudu un prasa katru gadu vēl un vēl, bet vadībai jau tā dāsnās algas ar katru gadu vien aug un aug. Un lai ir vienota, pamatota, visiem saprotama, nodokļu maksātājiem pieņemama sistēma, nevis ik pa laikam pamats skandāliem un “ugunsgrēka dzēšanas” pasākumiem.

Novērtē šo rakstu: