Iesaki rakstu: 
SKDS aptaujas dati liecina, ka Latvijas iedzīvotāji savu attieksmi pret valdību raksturo ar vārdiem – pesimisms (39%), dusmas (34%), vienaldzība (12%). Cilvēki varu uztver atsvešināti - mēs te, viņi tur, augšā. Arvien mazāk pilsoņu piedalās vēlēšanās, politisko partiju darbībā iesaistās niecīgs skaits iedzīvotāju. Tas viss liecina, ka ar Latvijas demokrātijas veselības stāvokli ir problēmas.
Demokrātija īstenojas ne pati par sevi, bet caur procedūrām. Viena no svarīgākajām - kā pilsoņi izraugās savus pārstāvjus varā, t.i. kā funkcionē vēlēšanu sistēma. Tai būtu jānodrošina pārliecinošākā piedāvājuma, labāko kandidātu atlase.
Diemžēl mūsu atjaunotās neatkarības gadu pieredz liecina, ka pašreizējā proporcionālā vēlēšanu kārtība atražo varas nemainīgumu un stagnāciju. Rezultātu var redzēt visos Eiropas pārskatos ar valstu attīstības rādītājiem - Latvija ir smagā arjergardā, arvien vairāk atpaliekot no savām Baltijas kaimiņvalstīm, kam nav nekāda objektīva pamata.
Ja atkārtotas darbības noved pie viena un tā paša rezultāta, loģikas likumi prasa mainīt rīcības algoritmus. Acīmredzami, ka spēkā esošā proporcionālā vēlēšanu sistēma nespēj nodrošināt, lai Saeimā nonāktu patiešām spējīgākie, gudrākie, tālredzīgākie, patriotiskākie valsts pilsoņi, kas spētu pārlauzt valsts neveiksmju trajektoriju.
Proporcionālās vēlēšanu sistēmas galvenais trūkums ir nepersonalizēta atbildība. Vēlētājs balso par sarakstu, nevis konkrētu kandidātu. Līdz ar to nav konkrēta deputāta, no kura viņš var prasīt atbildību, kuram uzdod konkrētus darbus, kuru vajadzības gadījumā arī sodīt, atsaucot vai izbalsojot nākamajās vēlēšanās.
Mažoritārās vēlēšanās, kad katrā apgabalā konkurenti tieši sacenšas cits ar citu, nav iespējams paslēpties aiz kāda muguras, kad viens līderis ievelk Saeimā desmit nevienam nezināmu kandidātu - mehānisku pogu spiedēju bez sava viedokļa. Viņi ir atkarīgi nevis no vēlētāja, bet no savas partijas hierarhijas, un diemžēl partijas "īpašās intereses" tiek turētas augstāk par zvērestā solīto "tautas labumu".
Apsveicami, ka beidzot sākusies diskusija par šo tēmu. Tie, kam pašreizējā situācija izdevīga, uzskata, ka nekādas reformas nav vajadzīgas, jo cita vēlēšanu sistēma pati par sevi negarantēšot pozitīvas pārmaiņas. Taču ir acīmredzami - šādas reformas neīstenošana garantē turpmāku stagnāciju.
Uzreiz pateikšu - ar cieņu izturos pret kustības "Bez partijām" piedāvājumu, kas pašlaik atrodas skeptiķu kritikas ugunslīnijā. Taču viņu variants ir tehniski gaužām sarežģīts, turklāt to grib īstenot ļoti sasteigtā režīmā. Kardinālas pārmaiņas valsts pārvaldei svarīgā jautājumā nedrīkst ieviest bez diskusijām - gan speciālistu vidē, gan ar vēlētājiem. Te Stambulas konvencijas piemērs lai kalpo par brīdinājumu!
Ejot uz Saeimu, katram politiskajam spēkam vajadzētu iezīmēt savu piedāvājumu, savu modeli. Tas ir demokrātisks veids, lai pārbaudītu, vai Latvijas pilsoņi atbalsta nepieciešamību pēc šādas reformas. Ja Saeimā vairākumu iegūst vēlēšanu reformas piekritēji, parlaments iegūst leģitīmu pilnvarojumu strādāt pie jauna likuma. Deputāti var uzdod valdībai ar visu tās juridisko un tehnisko potenciālu sagatavot variantus. Viena sasaukuma laikā tas ir izdarāms mierīgi un pamatīgi.
Manā ieskatā apspriežama ir gan jaukta vēlēšanu sistēmā - kā Lietuvā, gan pilnībā mažoritāra. Cik vēlēšanu apgabalu, tik deputātu. Kā noteikt šādu apgabalu robežas - tas ir valdības darbs, ievērojot gan novadu specifiku, gan iedzīvotāju skaitu. Sarežģītāks varētu būt jautājums par citās valstīs dzīvojošo pilsoņu balsu pieskaitīšanu, taču arī te var būt risinājumi.
Nevajag baidīties ne no iespējamiem Satversmes grozījumiem, ne jautājumu nodošanas nobalsošanai referendumā. Plašas diskusijas, viedokļu dažādība, labākā risinājuma meklēšana - tās pašas par sevi jau ir zāles mūsu apsirgušajai demokrātijai. Steidzoties šo ideju var tikai sabojāt un "norakt" par lielu prieku tiem, kam tagad ir labi un nekādas pārmaiņas nevajag.
Seko mums 
Otrajā Pasaules karā (WW2) zaudēja gan kara vinnētāji UK, gan zaudētāji (Vācija). Izjuka impērijas, uz pelniem izauga jauna. Tā bija brutāla padarīšana.
Veselības nozare Latvijā pēdējos gados piedzīvo nebijušu sabiedrības uzmanību. Ne tāpēc, ka tā būtu kļuvusi efektīvāka vai pieejamāka, bet tāpēc, ka tās strukturālās problēmas kļuvušas redzamas ikvienam pacientam, nodokļu maksātājam un veselības sistēmas lietotājam. Lai gan nav iespējams uzreiz aptvert visus nozares aspektus, trīs jautājumi izceļas īpaši skaidri: pakalpojumu pieejamība, resursu sadale un projektu vadības kvalitāte. 
Vienā no iepriekšējiem "Latvijas Avīzes" numuriem tika publicēts biedrības „Latvijas Mediju ētikas padome” valdes locekles Ilonas Skujas raksts ar nosaukumu "Process nonācis strupceļā". Rakstā 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
