Kā „Vitol” taisās par 30 miljoniem apčakarēt Latvijas valsti
Pietiek lasītājs29.06.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Izskatās, ka pasaules gigants Vitol, kam cita starpā pieder Latvijas kuģniecība, izskatās, grasās par desmit vai divdesmit-trīsdesmit miljoniem eiro apčakarēt Latvijas valsti. Kā gan citādi izskaidrot to, ka tas īsi pirms obligātā akciju atpirkšanas piedāvājuma izteikšanas mākslīgi samazinājis savu kuģu un līdz ar to visas kompānijas vērtību?!
Vienīgā cerība, ka mūsu fuktuks jeb Finanšu un kapitāla tirgus komisija to nepieļaus, lai gan ar savu bezspēcību un bezzobainību, spējot vien klanīties amīšu priekšā, kad kārtējo reizi kādai bankai jāuzliek daudzmiljonu sods pēc FIB pasūtījuma, tā ir gana slavena.
Lai gan jau pietiek visādu muhļāžu ap Latvijas kuģniecību un tās privatizāciju, valstij joprojām pieder 10% šajā uzņēmumā. Tos gan pārvalda Privatizācijas aģentūra, kurai, visticamākais, nav ne mazākās nojausmas, kā nosaka uzņēmuma vērtību un kādēļ Latvijas kuģniecība maksā 180 vai 200 miljonus eiro, nevis 140, kā mēģina ieskaidrot Vitol.
Visi, kas kaut cik domā līdzi, saprot, ka vairākuma akcionāram Vitol drīzumā būs jāizsaka obligātais Latvijas kuģniecības (LK) akciju atpirkšanas piedāvājums, jo tas ir ieguvis vairāk nekā 50% LK akciju. Latvijā, ja kāds iegūst vairāk par 50% vai 75% biržas kompānijas akciju, tam ir jāizsaka obligāts akciju atpirkšanas piedāvājums mazajiem akcionāriem - Jānim, Līgai un Latvijas valstij.
Piedāvājums jāizsaka par augstāko no trim vērtībām, un LK gadījumā augstākā būtu uzņēmuma pašu kapitāls.
Nu tad, lūk, LK kā reiz pašu kapitālu ir cītīgi mazinājis jau 5 gadus, turklāt mazināšanas apetīte pieaugusi pēdējā laikā - saprotot vai zinot, ka Vitol būs jāizsaka obligātais akciju atpirkšanas piedāvājums.
Tālāk sākas interesantākais - LK kuģu vērtību 5 gadu laikā mazinājis tiešām cītīgi, un arī pagājušajā gadā ar cienījamu auditoru palīdzību to ir pamanījies noīsināt par nieka kādiem 60 miljoniem eiro. Nav slikti pat tādai privatizācijas un akcionāru karus piedzīvojušai un rūdītai kompānijai. Un jauki, ka to visu skaisti var atrast pašas LK auditētajā gada pārskatā - kur to noteikti redz visi, pat cītīgie tirgus uzraugi, ja vien nav joprojām Līgo noskaņās.
Kā tad tas ir izdevies? Atrodot dažus lētus kuģus, kam pielīdzināt visu moderno LK floti, un sagudrojot, ka LK flote prasmīgajās latvju jūrnieku rokās var izvilkt tikai 15 gadus, pēc tam būs tik traki nodzīvota, ka jāgriež lūžņos un jāved metalurgiem. Tas nekas, ka pasaulē šādi kuģi vidēji kalpo 27 gadus, un labi kopti eksemplāri - arī 30 un vairāk gadus.
Šis protams modina nelāgu nojautu, ka atkal mazais cilvēks un arī valsts tiks apjāti kā eži.
Tas nekas, ka LK naudā ieņem ap 50 miljoniem eiro gadā pēc izmaksām un kopumā fraktu likmes 5 gadus ir stabili, kaut arī mēreni, palielinājušās!
Toties kuģi ir lūžņi, drīz sadalīsies, bet peļņu, protams, paturēsim – nākamām afērām, tā teikt.
Mazais cilvēks un Latvijas valsts, tikko izlēkušies pāri ugunskuriem, varēs nopūsties un atzīt - atkal mums nodarīja pāri. Un cilvēkam nāksies pievilkt jostu, jo, redz, valstij, kam pilnas kabatas, rokas par īsu, lai saskaitītu un, nedod, Dievs, vēl iedotu pāris miljonus eiro ģimenes ārstiem.
Skatīsimies, vai Latvija kārtējo reizi pieļaus, ka to izčakarē. Vai tomēr premjers, prezidents un citi, kam nu ir teikšana, paskubinās, lai fuktuks un privatizācijas aģentūra nepieļauj šīs afēras realizēšanu.
Red.piez. Tieši šodien FKTK ir saņēmusi Vitol Netherlands B.V. iesniegumu atļaujas saņemšanai obligātā akciju atpirkšanas piedāvājuma izteikšanai. Akciju atpirkšanas piedāvājumā vienas akcijas atpirkšanas cena ir paredzēta fantastiski zema - 0,71 eiro par akciju.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
