Iesaki rakstu: 
Kad par Eiropas mednieku organizācijas FACE vienu no vienpadsmit viceprezidentiem izraudzījās Lindu Dombrovsku, viens no viņas pienākumiem kļuva sacerēt regulārus pret vilkiem vērstus rakstus. Svaigākā radošā izpausme sekoja pēc Francijas aitkopju noorganizētā bļaušanas pasākuma Briselē, kuru apmeklēja arī Eiropas Komisijas vides komisārs Karmenu Vella.
http://www.la.lv/vilki-atgriezas-eiropa-bet-ne-visi-par-to-priecajas/
Pirms piedalīšanās šajā aģitācijas pasākumā FACE ideologi sanāca kopā un noslīpēja savu viedokli par vilku jautājumu un piedāvāja risinājumu, kas varētu patikt visiem aitkopjiem neatkarīgi no nacionalitātes.
https://www.facebook.com/linda.dombrovska.7/posts/1310358155765563
Kā jau ierasts, bija jākonstatē Eiropas medību ideologu demagoģijas, faktu falsifikācijas un vilku ekoloģijas nepārzināšanas sajaukums, kuru savā rakstā neveikli cenšas atreferēt blondā Linda.
Par vilku skaitu
Gan 1992.gadā, kad pieņēma Biotopu Direktīvu, gan 2001. gadā, kad Latvija Briselei iesniedza sugas aizsardzības plānu, gan 2018. gadā Eiropas vilku pamatkodolu veido trīs valstis - Spānija, Rumānija (katrā pa 2 - 2 500 vilkiem) un Itālija (1 500 vilki). Un kopējais Eiropas vilku skaits ir nevis 20 000, bet gan 12 000 vilki. Bez Polijas (1 500 vilki), Slovākijas (400 vilki), Bulgārijas (1 000 vilki), Grieķijas (700 vilki) un Balkānu valstīm, kurās vilki vienmēr ir bijuši - pēdējo 25 gadu laikā vilki ir parādījušies arī Vācijā, Francijā, Šveicē (35 vilki), Austrijā (20 vilki), Dānijā, Nīderlandē un Skandināvijas valstīs.
No šīm valstīm tikai Vācijā (60 vilku ģimenes) un Francijā (360 vilki) ir augošas vilku populācijas. Zviedrijā vilku skaits no 415 (2015.gadā) ir samazinājies līdz 305 vilkiem šogad, bet Somijā vilku skaits ir samazinājies līdz 150 dzīvniekiem. Turklāt Zviedrijas vilkiem izolācijas dēļ no Krievijas vilku populācijas ir augsta inbrīdinga pakāpe un medības tikai pasliktina situāciju.
http://sciencenordic.com/inbreeding-scandinavian-wolves-worse-we-thought
Vācijā piemērotas dzīvotnes ir 440 vilku ģimenēm (pērn bija 60 ģimenes) - un uz šo atskaites punktu Vācijas valdība un sabiedrība arī virzās par spīti medību ideologu demagoģijai un bļaušanai sociālajos tīklos.
Francijā jau notiek limitētas vilku medības, bet pārējās valstīs, kurās vilki parādījušies tikai dažus gadus atpakaļ un mazuļi dzimst tikai vienam vai trīs pāriem, sabiedrībai ir nepieņemami sarīkot vilku apšaušanu.
Latvijā pēc medību sezonas ir 200-300 vilku, kas sastāda veselus 1.7%-2.5% no Eiropas vilku skaita, bet tas netraucē vietējiem ideologiem stāstīt, kā viņi piedāvājot eksportēt vilkus uz Eiropu, taču neviens negribot – un kā Brisele gribot Latviju pataisīt par vilku rezervātu.
Par aitām
Ideologiem patīk profesionāli vaimanāt par vilkiem, kas iznīcina pastorālo dzīvesveidu, bet realitāte kā parasti ir sarežģītāka. Francijas aitu skaits no 13 miljoniem 1980. gadā ir sarucis līdz 7 miljoniem šogad. Ar šo faktu jau vien pietiek, lai saprātīgi cilvēki nemiksētu aitas un vilkus kopā vienā teikumā. Bet, kad sāk papētīt Francijas aitkopju sūdzības, tad ne to vien var uzzināt. Piemēram, to, ka bez subsīdijām aitkopjiem ienākumi būtu zem minimālās algas apmēra un ka Alpu lauku reģioni tiek uzskatīti par vietējo Latgali, kas jāatbalsta kā slimnieks, kas pieslēgts pie intensīvās aprūpes sistēmas un tāpēc tiek izmaksātas astronomiskas subsīdijas: Francijā 240 miljoni eiro, Austrijā 123 miljoni eiro, Šveicē 154 miljoni eiro. Runa ir par 2009. gada subsīdijām tieši Alpu ganībām. Lieki atgādināt, ka vilkiem tādas subsīdijas pat sapņos nerādās.
Turklāt Francijā, ja nevar pierādīt, ka vilks nav vainīgs pie aitas pazušanas, tad tiek maksāta kompensācija. Tātad vilks ir vainīgs a apriori, un viņa nevainība ir jāpierāda, neskatoties uz to, ka Francijas Alpos no slimībām, ugunsgrēkiem, noslīkšanas u.tml. gadā iet bojā 46 000 aitu. Tāpat ideologi ir piemirsuši par klaiņojošajiem suņiem - Francijā 60 000, Itālijā 500-700 000, Spānijā 800 000 - piemēram, Anglijā, kur nav vilku, suņi gadā nokož 15 000 aitas.
Vai arī par krāpniecības gadījumiem kā, piemēram, Spānijā, kur grupa simulantu piesavinājās 200 000 eiro nodokļu maksātāju naudas par it kā vilku nokostiem mājlopiem.
Francijas Alpos vilku barības bāzi veido savvaļas dzīvnieki (84% ) un mājlopi (16%). Vairums no aitām, kuru pazušanu piedēvē vilkiem, desmit mēnešus nepieskatītas ganās dabas aizsardzības teritorijās.
Vācijā, kur vilku blīvums ir trīs reizes lielāks nekā Latvijā, mājlopi veido 0.6% no barības biomasas.
https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S1616504711001625
Katru gadu Latvijā vilkus nošauj 50-60% apmērā no populācijas, bet ne jau tāpēc, ka viņi būtu aitas nokoduši, bet gan tāpēc, ka vilka teritorijā (250 km2) atrodas 10 medību klubi (vidēji 25 km2 lielumā un 15 mednieki kolektīvā), kuriem skauž, ka vilki un lūši apēd „šamējo” stirnas, cūkas un briežus. Latvijā, pirms martā dzimst jēri, ir 100 000 aitu 4 500 saimniecībās - līdz ar to vilku nokostās nepieskatītās 30-40 aitas nav realitāte vairumam aitkopju (pārējās simts nokož suņi).
Tikai lieta tāda, ka VMD Medību daļa (Rīgas kantoris), kas sastāv no 3 ierēdņiem publiski visas suņu nokostās un savainotās aitas piedēvē vilkiem – lai „pamatotu” kvotas lielumu, kuru mednieki pēc tam cenšas izpildīt 9 mēnešus.
Un jau tagad [gan ES, gan valdības maksātajās] subsīdijās tiek saņemti 6.38 eiro par aitu un bioloģiskās lauksaimniecības atbalsts ir sekojošs: zālāji – 97 eiro/ha; laukaugi – 117 eiro/ha. Un kur nu vēl tie zaudējumi, kas iet garām valsts budžetam dēļ samazinātiem maksājumiem par CO2 emisiju kvotām, jo aitai ir vislielākais ogļskābās gāzes pēdas nospiedums starp mājlopiem. Tikmēr Aitu asociācijas mērķis ir aitu kopskaitu uzdzīt līdz miljonam! Izsolot emisijas kvotas, pērn Latvijas valsts ieguva 23 miljonus eiro.
Aita ir invazīva suga ar vislielāko ogļskābās gāzes pēdas nospiedumu starp mājlopiem, un aita nav aizsargājama suga.
Pie mums atšķirībā no citām Eiropas valstīm dažiem cilvēkiem liekas, ka vilks varēs pastāvēt un veikt ekoloģiskās funkcijas mežā tikai tad, ja ne centa zaudējumu nebūs radīti nevienam aitkopim. Par suņiem un aitām saimniekiem jādomā savlaicīgi – tas saucas „atbildības uzņemšanās par saviem mājdzīvniekiem un lauksaimniecības dzīvniekiem”.
Latvijā ir 4 500 aitu ganāmpulki un pietiktu, ja katra saimniecība kopējā kasē gadā iemaksātu 3 eiro, lai kompensētu tās simts aitas, kuras lielākoties nokož suņi. Taču aitkopības spicei ir citas prioritātes - īdēt par miljoniem eiro žogiem, kurus Eiropai jāapmaksājot, un vilkiem, - kurus vēl vairāk vajagot apšaut.
Aitkopības asociācijai galvenais ir īdēt un iztēlot sevi par mocekļiem. Un naudu izspiest.
Suns zina, ko ir ēdis
Visa iepriekšējā izrunāšanās par Alpiem ir lirika, jo tai nav nekāda sakara ar Latviju, kur lūši vispār nerada nekādus zaudējumus, bet vilki pērn nokoda 70 aitas (protams, nevienu birokrātu Valsts meža dienestā neinteresē vai to aitu nokoda vilks vai suns). Par spīti šiem faktiem, lūšus apšauj 30% apmērā no Latvijas populācijas, bet vilkus 50%-60% apmērā no populācijas. Skaidrāk izsakoties, tiek apšauta puse no katras vilku ģimenes (tai skaitā divus mēnešus veci kucēni un mātes ar mazuļiem vēderā). Un tā katru gadu. Neskatoties uz to, ka medniekiem, kas veido 1% no Latvijas sabiedrības, labākajā gadījumā pieder 4% no mežu platībām.
Tātad brieži, stirnas, aļņi, kā arī vilki un lūši izaug ne-mednieku īpašumos, kuri pārtiku (tai skaitā gaļu) iegūst no lauksaimniecības. Līdzšinējā mednieku programma bija mākslīgi kāpināt pārnadžu skaitu (tos piebarojot un neizpildot limitus) un maksimāli apšaut vilkus un lūšus, kurus viņi pielīdzina meža ugunsgrēkam, pēc kura mežā paliek pāri tikai ragi un nagi. Rezultātā katru gadu ir miljonos mērāmi zaudējumi lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, un ceļu satiksmes negadījumos tiek sabojāta veselība vai pat zaudēta dzīvība. Toties uz katru mednieku-kolhoznieku sanāk
http://pietiek.com/raksti/kam_izdevigi_valstiskie_meli_par_vilkiem_un_lusiem_un_to_slaktins
[Protams, tas viss ir relatīvi, jo, piemēram, Austrijā pārnadži gadā rada postījumus 220 miljonu eiro apmērā, bet Vācijā katru gadu notiek 200 000 sadursmju, kas noved pie 3 000 savainotiem cilvēkiem (50 nāves gadījumi) un zaudējumiem 490 miljoniem eiro apmērā.]
Nav pārsteidzoši, ka šāda programma rada attiecīgas sekas un, kā sērīgi atzina medību popularizētājs Jānis Kļaviņš, kam patīk lietas saukt īstajos vārdos, "vieglāk ir atzīt, ka esi gejs [nekā mednieks], jo tas ir moderni un populāri”.
http://www.pietiek.com/raksti/sarkangalvites_aizstavju_dumpis,_jeb_dzivnieku_ferma-2
Asiņainās vienprocentīgās minoritātes ideologi ļoti saasināti apzinās šo samilzušo sabiedriskā tēla problēmu, jo vidējais mednieks ir 60 gadus vecs un ar šādu imidžu nav iespējams uzrunāt jauno paaudzi. Kā krīzes risinājumi tiek piedāvāti trīs pasākumi:
a) Linda Dombrovska & Co centīsies attēlot medniekus par balto un pūkaino aitu aizstāvjiem mājsaimnieču mērķauditorijasi kurām dzīvē pietrūkst asumiņš;
b) 400 viltoto medību apliecību krusttēvs un dīleris Jānis Baumanis pacentīsies uzrakstīt mednieku Ētikas kodeksu, lai atkal par samaksu varētu rīkot 'seminārus' un apmaksāt trofeju medības eksotiskās zemēs. Kādu laiku atpakaļ šis medību funkcionārs par 38 000 latiem (54 000 eiro) uz 90 lapām uzcepa medību attīstības stratēģiju, kuras galvenais ieteikums bija samazināt medību iecirkņu skaitu un līdz ar to palielināt medību platības, kuras vidēji izmanto viens medību kolektīvs, lai efektīvāk varētu apsaimniekot pārnadžu populācijas. Šobrīd medību klubu skaits ir vairāk nekā dubultojies un stratēģijas kopiju atliekas karājas mednieku mājas sausajā atejā uz nagliņas.
http://www.pietiek.com/raksti/vilku_medibu_liegums_un_etika
c) atsaldētais Haralds Barviks pārējiem medniekiem centīsies stāstīt par to kā būt labestīgam pret savvaļas dzīvnieku – tad medībās būšot veiksme. Pirms dažiem gadiem šis trulenis ar vēl trīs korišiem aizbrauca uz Azerbaidžānu pie ezera, kur putni atpūšas migrācijas pārlidojuma laikā. Divu dienu laikā katrs no šīs četrotnes esot izšāvis 700 patronas. Kad žurnāliste prasīja, cik tad putnus nošāvis, atbildēja, ka nezinot, jo pakaļ neesot gājuši. Un tūlīt sāka stāstīt par apsildāmajām grīdām mednieku mājā un to, kādus ēdienus šefpavārs esot gatavojis.
Vilku un lūšu ekotūrisms
Lai gan publiski ir pieejams pasākuma video un Vides komisāra runas teksts, tas netraucē medību funkcionārei-nu-jau-aitai Lindai D. sagrozīt teikto un kaut ko klārēt par lāčiem Rumānijā.
https://web-greensefa.streamovations.be/index.php/event/stream/defending-pastoralism
Pirmkārt, lāčus Rumānijā audzēja un nobaroja diktatora Čaušesku izklaidei, kurš bija maniakāls mednieks. Otrkārt, vides komisārs Karmenu Vella pieminēja nevis Rumānijas lāčus, bet gan vilku ekotūrismu Spānijā.
https://rewildingeurope.com/news/putting-a-price-tag-on-wolves-alive/
Varētu vēl piebilst, ka kopš 2001.gada, kad bija iespēja ieviest vilku un lūšu medību aizliegumu, Latvijas par dabas aizsardzību atbildīgās valsts institūcijas (VARAM, DAP) kopā ar laukaimniecības un mežsaimniecības politikas veidotājiem (ZM, VMD, LVM) apzināti izvēlējušās iet vieglāko ceļu un atsevišķām ekonomisko interešu grupām izdevīgāko ceļu. Izlemts neizmantot tādu iespēju, kā piemēram, vilku un lūšu ekotūrisma potenciālu, kas neprasa nekādas investīcijas; statistika rāda, ka lauku tūrisma mītņu noslodze ir vien no 9 pilnām dienām gadā Latgalē līdz 21 dienām Vidzemē.
“TUG07. Lauku tūrisma mītņu raksturojošie rādītāji sadalījumā pa reģioniem”
Turklāt vilku un lūšu ekotūrisms balstās uz šo dzīvnieku izzināšanu dabā, vadoties pēc dzīvnieku skaņām un atstātajām pēdām sniegā ziemā - tas ir, klusajā sezonā, kad ir vismazākais lauku tūrisma mītņu apmeklētāju skaits.
Pētījums par reģionālajiem ieņēmumiem no vilku ekotūrisma ASV Jeloustonas parkā, kas ir Kurzemes lielumā, uzrādīja 70 miljonu dolāru lielus ikgadējus ieņēmumus vietējai ekonomikai. Savukārt Vācijā ienākumi no lūšu ekotūrisma Hartza kalnos mērāmi 9-15 miljonos eiro.
The Economic Impact of Lynx in the Harz Mountains
http://lynxuk.org/publications/lynxharz.pdf
Vilku un lūšu ekotūrisms ir brīva niša un tam nepieciešamais pasākums - ierobežot vilku un lūšu šaušanu. Tikmēr Latvijā katru gadu tiek nošauti 60% no vilku un 30% no lūšu populācijas!
Šobrīd Latvijā dabas aizsardzības politikā, lieki teikt, nekas tamlīdzīgs nenotiek – Latvijas valsts meži rīko komercmedības ārzemniekiem, kur vilka nošaušana ir par velti kā bonuss, lai pievilinātu medniekus no Vācijas, Dānijas u.c. zemēm, kur vilkus medīt aizliegts vispār vai atļauts izņēmuma kārtā, bet ne kā pie mums - 9 mēnešus gadā.
Svarīgi norādīt, ka LVM ir sabiedrības īpašums un Meža likums uzliek par pienākumu LVM apsaimniekot tos, sabalansējot ekonomiskās intereses ar sociālajām un ekoloģiskajām interesēm. Tādēļ būtu tikai dabiski, ja no LVM multimiljonu peļņas daļa naudas tiktu atvēlēta atslēgsugu interesēm (t.i., izveidojot kompensāciju fondu, lai sekmētu aitkopju sadzīvošanu ar vilkiem, lūšiem un lāčiem, un finansētu šo sugu zinātnisko monitoringu, kas balstītos uz nevardarbīgām mūsdienīgām metodēm (tajā skaitā laboratoriskām plēsēju siekalu DNS analīzēm (kā tas ir Igaunijā)), pēc kurām iespējams precīzi noskaidrot, vai mājlopu nokodis vilks vai suns).
Kārtējo reizi var pārliecināties, ka roku rokā ar rijību iet mednieku melu kultūra, kas jāizplata masu medijos par lūšiem un vilkiem, lai tikai nodrošinātu sev pienākošos
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
