Iesaki rakstu: 
Staķis ir uzsācis jaunu afēru. Uzsācis piemērotā laikā, kad līdz vēlēšanām ir palikuši divi gadi, tas ir pietiekoši, lai blēdību arī pabeigtu.
Par ko ir runa. Staķis grib realizēt gaismekļu nomaiņu Rīgā par 60 miljoniem eiro. Turklāt izvēloties finansēt to caur PPP (publiskā un privātā partnerība) projektu.
Tiem, kuri ikdienā ir patālu no projektiem un finansējumiem, paskaidroju, ka PPP ir veids, kā piesaistīt finansējumu no privātā biznesa. Bieži vien kopā ar tehnoloģijām un paša projekta realizāciju.
PPP finansējums parasti ir dārgāks par kredītiestāžu finansējumu un ir lietderīgs tikai tai gadījumā, ja projekta realizētājam ir kādas unikālas tehnoloģijas, kas ļauj naudas sadārdzinājumu kompensēt ar lētākām investīcijām vai uzturēšanas izmaksām, vai arī nav iespēju citādi nofinansēt, taču tas nav Rīgas gadījums.
Šobrīd es šeit saskatu tikai vēlmi ierobežot konkurenci un sagatavot augsni "vajadzīgā" investora izvēlei. Nedomāju, ka kādam ir tik unikālas tehnoloģijas gaismekļu jomā, lai to dēļ vajadzētu taisīt PPP. Lētāk būs piesaistīt finansējumu kredītu vai obligāciju veidā un tad nomainīt gaismekļus, ja tik ļoti gribas.
Par prioritātēm. Vai patiešām gaismekļu neekonomiskums ir Rīgas pilsētas pirmā un galvenā problēma, kur investēt 60 miljonus eiro? Daudz un bieži esmu Rīgā. Neesmu manījis, ka apgaismojums mani traucētu.
Taču ir viena problēma, kas reāli traucē, un tie ir ceļi, ietves un pagalmi. Ja jums būtu iespējas investēt 60 miljonus Rīgā, kur jūs ieguldītu? Ceļos vai gaismekļos?
P.S. Ir tāda priekšnojauta, ka par gaismekļu uzstādīšanas un "pieskatīšanas" cenām brīnīsimies tāpat kā par stabiņiem un to mazgāšanu. Ja pareizi atceros, tad Ķīnas ražojuma iepirkuma un uzstādīšanas cenu attiecība bija 1 pret 13.
Seko mums 
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
