
Kad āža kāja lien pa bikšu staru laukā, jeb Līvānu deputāts Gatis Pastars dzīvo savā politiķa burbulī...
Korado Katani06.03.2025.
Komentāri (54)
Marts. Pavasara tuvums jūtams ar katru ķermeņa daļu. Ik pa brīdim pieķeru sevi pie domas, ka mana dvēsele tūlīt sāks dziedāt. Kārtējo odu priekam un dzīvei.
Atzīšos, ka sociālajos tīklos pasekoju Līvānu domniekam Valdim Labinskim. Daudz kur nepiekrītu, bet nenoliegšu, ka man simpatizē viņa viedoklis par daudziem procesiem, kuri norisinās Līvānu domē. Cilvēks, pateicoties tam, ka lielu apzinīgās dzīves daļu ir pavadījis Rietumos, nav inficējies ar to sovjetiskās domāšanas bacili, kurš ir pārņemis dažu labu mūsu politiķi vai sabiedrības locekli neatkarīgi no viņa vecuma.
Tātad kāpēc šodien tieši Valdis? Pateicoties viņa ierakstam Facebook, saņēmos un noskatījos Līvānu domes šī gada 27. februāra sēdi. Jāteic, nelika vilties. Paldies, Valdi!
Tas, ka Līvānu domes sēdēs notiek dīvainas lietas, ir jau sen visiem zināms. Priekšsēdētāja Vaivoda un viņa Nemaldīguma sektas adeptu cīņa ar Tumsas valdnieka kalpiem sen jau ir pārgājusi impērijas robežas. Pat apkopēja Ausma, izmantojot brīdi, kad visi mājinieki devušies pie miera, savam Pēterim ir klusi čukstējusi, ka, beidzoties domes sēdei, telpā ir jūtama tik stipra sēra un piķa smaka, ka, lai līdz nākošajai domes sēdei to izsvēpētu, pat esot jāpieaicina speciālisti no Rīgas.
Tātad. Šajā sēdē apmēram puse deputātu dārgā laika tika veltīta, lai izskatītu vienu dāņu priņča cienīgu jautājumu. Būt vai nebūt! Būt regbija klubam “Livonija” Līvānu 1. vidusskolas paspārnē vai nosūtīt to uz Sebežu vai atpakaļ uz Rīgu.
Īstenībā visu šo stundu garo bezjēdzīgo rosola maisīšanu un mēles kulstīšanu pat nevajadzētu pieminēt, bet, lai labāk sajustu drēbi, atsevišķus domu graudus atļaušos pieminēt.
Domes galvenais eksorcists Vaivods, kā jau ierasts, iesākumā paziņoja, ka viņš šo lēmumprojektu ir ieraudzījis tikai vakar un, nežēlodams savu miegu, ir visu sakārtojis tā, ka pašvaldība šajā gadījumā nekādas finansiālas saistības neuzņemsies.
Priekšsēdētāja vietniece jeb novada galvenā propogondone Kraukle stingri reglamentēto uzstāšanas laiku aizrautīgi veltīja runām par impulsiem un jauniem radošiem asniem, kurus nu nekādi nedrīkst nocirst.
Deputāti Klaužs un Labinskis mēģināja izmantot savas konstitucionālās tiesības un priekšsēdētājam Vaivodam uzjautāt, kāpēc tāda steiga ar šī jautājuma izskatīšanu? Vēl nav divas nedēļas apritējušas, kā iesniegumam apžuvusi tinte, vēl nav darbīgā ierēdņu armija salikusi visas nepieciešamās vīzas un zīmogus, un še tev, jautājums tiek izskatīts domes sēdē.
Deputāte Spūle pauda viedokli, ka ir jāattīsta un jādod iespēja šim klubam. Tāpēc, lai mani neviens neapvainotu miklās fantāzijās, atreferēšu deputātes teikto, ka viņa ir noskatījusies Vidusdaugavas TV (https://www.jekabpilslaiks.lv/lv/zinas/regbija-klubs-livonia-plano-organizet-nodarbibas-livanos/) rādīto sižetu, kurā “kāds jauneklis vārdā Ralfs stāstīja, ka viņš iepriekš ir braucis divas reizes mēnesī trenēties uz Rīgu un tagad ir ļoti priecīgs”, ka būs iespēja celt meistarību tepat Līvānu 1. vidusskolā stingrā tēta, dievs žēlīgais, kā pārteicos, trenera uzraudzībā.
Ar to arī savu nelielo ekskursu arī beigšu. Jautājums ir tik nenozīmīgs, ka tā stundu ilgā staipīšana vairāk izskatījās pēc pirksta bāšanas atslēgas caurumā.
Tas katram ar kritisku prātu apveltītam pilsonim rada aizdomas, ka kaut kas šajā lietā nav kārtībā, ka kaut kas tiek slēpts un nepateikts līdz galam. Ka diskusijā par dažādiem asniem un regbija kaitīgo ietekmi uz vīriešu kārtas pārstāvju turpmākajām reprodukcijas spējām kaut kas tiek slēpts. Neatklāšu Ameriku, kad teikšu, ka daudzi uz savas ādas ir pārliecinājušies, ka velns slēpjas detaļās.
Lai kliedētu miglu, mēģināšu sagrābt šo elles izdzimteni aiz astes. Lai dievs man stāv klāt!
Iespējams, ka atslēgas cilvēks visā šajā pasākumā ir Līvānu novada domes deputāts, Līvānu 1.vidusskolas direktors un patiesais lietu kārtotājs skolā Gatis Pastars. Cilvēks, no kura gribas ir atkarīgs, vai kāds tiks sporta hallē uz laukuma vai nāksies samierināties ar nelielu stūrīti kādā pažobelē. Cilvēks, kurš ar stingru rokas vēzienu saskaņo un apstiprina dažādus nodarbību laikus un vietas. Piebildīšu, ka tie nav mani vārdi, tie ir paša priekšsēdētāja Vaivoda vārdi, ka deputāts – direktors atbild un pieņem lēmumus par regbiju, nodarbību logiem un visu pārējo.
Kā liecina neoficiāla informācija, tad šī persona bija arī tā, kura atveda regbija klubu “Livonija” uz paša vadīto skolu Līvānos.
Sameklēju un noskatījos deputātes Spūles pieminēto sižetu Vidusdaugavas televīzijā, kur tiešām kāds puisēns ar sajūsmu stāstīja, ka beidzot nevajadzēs braukt trenēties uz Rīgu, bet varēs slīpēt meistarību tepat Līvānos.
Nenosaukšu šī puikas vārdu un uzvārdu, jo šajā situācijā viņš varbūt var ciest visvairāk, bet pilsētas kafejnīcās zinoši cilvēki iesmej par šo situāciju un saka, ka viņam ir tāds pats uzvārds kā galvenajam regbija lietu kārtotājam Līvānos, mūziķim, influencerim, Līvānu 1. skolas direktoram un pie reizes domes deputātam Pastaram.
Man nav ne mazāko šaubu, ka skolas direktoram, influencerim, mūziķim un deputātam ir gana piepildīta un noslogota dzīve. Kalendārs ir sadalīts pa sekundēm. Iespējams, ka starp domes sēdēm, dažādām pedagoģiskajām sapulcēm un dziesmu komponēšanu ir jāatrod arī kāds laikasprīdis, lai nogādātu atvasi uz treniņiem Rīgā. Piekritīsim, ka pasākums ir gana neērts un arī finansiāli padārgs. Pat domes deputātam.
Tātad par ko vispārībā ir šī brēka. Par valdošās Līvānu elites visatļautību un, jā, tomēr pateikšu šo savu mīļvārdiņu, aroganci pret saviem līdzpilsoņiem. Gribēšu, lai atvase trenējas regbijā, tad kopā ar savu domubiedru kliķi ātri noorganizēšu klubu, sekciju vai pulciņu pašvaldībā. Lieta darīta! Galvenais, lai pašam būtu ērti.
Interesanti, ko šī izkurtējusī kliķe darīs tad, kad kādai viņu tuvākajai vai tālākajai atvasei iegribēsies nodarboties, piemēram, ar jāšanas sportu. Ne mirkli nemāc šaubas, ka steidzamības kārtā tiks sasaukta domes sēde un Līvānu 1. vidusskola izdalīs telpas, atradīs treniņlogus un steidzamības kārtā iegādāsies ķēvi, kuras barošanai skolas skolotāju kolektīvā regulāri tiks rīkotas siena talkas priekšsēdētāja Vaivoda piemājas saimniecībā.
Ironija vai notikušā viegla kariķēšana. Teiktu, ka jā. Pat situācijas saasināšana.
Atgriezīsimies pie morāles vai ētikas, kā nu kuram labpatīk. Ko darīt tiem līdzpilsoņiem, kuri ir tā iesaistījušies savu bērnu vai mazbērnu sporta gaitās, ka veltī visu savu brīvo laiku un spēkus, lai izvadātu savus lolojumus, teiksim, uz daiļslidošanas treniņiem Daugavpilī, vai met visu pie malas, lai sīko tuntuli izrautu no gultas, saģērbtu, iegrūstu rokās ‘’kļušku’’ un aizrautu uz treniņiem Jēkabpilī. Ko darīt viņiem? Kādēļ pašvaldības vadība nesasauc domes sēdes, lai atrisinātu jautājumu par kāda tiešām talantīga jaunā mūziķa tālākas izglītošanas iespējām tepat Līvānos. Lai kāds atzīts profesors pāris dienas pastrādātu ar nākošo mūzikas korifeju tepat Līvānos, nevis vecākiem jālasa pēdējās kapeikas un jākratās pie viņa uz Rīgu vai to pašu Daugavpili. Kādēļ?
Vienīgais, kas, sēdēdams pie lielā galda, izskatījās kā ieguvējs, bija deputāts Romanovskis. Vietējā lielā kūdras purva īpašnieks. Biznesa cilvēks, kuram galva draudzējas ar skaitļiem, kurš zina, ko nozīmē bruto vai saldo. Esmu pārliecināts , ka šis vīrs redz reālo situāciju ar bērniem novadā un valstī, ir lasījis arī prognozes par bērnu, pirmklasnieku skaitu tuvākajos gados. Likās, ka viņš jau gara acīm redzēja to skatu, kad kāds vieglatētikas, basketbola vai futbola treneris stāvēs pie purva vārtiem un prasīsies darbā. Galu galā priekšsēdētājas Vaivods jau sēdē klāstīja, ka pie viņa bija atbraukuši arī rokasbumbas treneri.
Kā ierasts Līvānos deputātu balsojums bija teju vienbalsīgs. Arī deputāts - skolas direktors Gatis Pastars balsoja tikai par.
Varu apzvērēt, ka šis raksts nav politiskā reklāma, neviens man nekādu kapeiku nav maksājis un es tikai reflektēju par šo tēmu. Zvēru!





2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.