Kad barbari un svoloči, ķengu portāli un vajātāju orda beigs uzbrukt sabiedriskajiem medijiem?
Egils Līcītis, Latvijas Avīze11.04.2024.
Komentāri (68)
Iesaki rakstu: 
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Starp mums ir spalvas meistari, rotācijas mašīnu šakāļi, revolveržurnālisti, sabiedrisko interešu sargsuņi un kaujas kuces, cilvēki, kas skrupulozi aizraksies līdz objektīvās patiesības saknēm, lai tas maksātu ko maksādams, būtisko tēmu pētnieki un arvien avīžnieku brālību vadošās, virzošās, jau iesirmās "Ēlertes audzēknes". Daudziem kolēgām ar meistarisku pieeju mikrofonam un lodīšspalvai ir nopelnīts vārds un atzinība publikas acīs. Tomēr ir reizes, kad lāga zēniem žurnālistiem uz sirds sakrājies tā, ka jārauj maisam gals vaļā un jāizkrata sāpes, kas rodas no sistemātiskas apsmiešanas, žults izviršanas, nomētāšanas ar puvušām olām, samazgu izgāšanas pār mūsu nabaga galvām, un šāda slikta "piektdiena,13." pagājšnedēļ pienāca radiofona redakcionālai padomei, kad tā laida klajā dramatisku paziņojumu – apsūdzības rakstu par uzbrukumu preses brīvībai un apdraudējumiem žurnālistiem. Apakšā parakstījušies deviņpadsmit gabali kanālu galvenie redaktori, direktori un vadītāji.
Jēziņ balto, cik liela administratīvā ietilpība ir Radiomājas ēkai Doma laukumā 2, lai uzturētu tādu daudzumu priekšniecības, neskaitot LR valdi ar aparātu!
Draudus muzikālām un repertuāra izvēlēm bija izjutušas arī klāt pieķeksētās radioteātra vadītāja, dziesmotā Radio 2 vadība, kā arī Radio "Klasika" virsredaktore, pat "LSM.LV" šefene Marta Cerava nav kautrējusies pievienot savu famīlijvārdu kopējā listē, lai arī joprojām nav uzņēmusies atbildību par "cūku komiksa" tiražēšanu, ukraiņu karavīru notriepšanu ar mēsliem. Zīmīgā kārtā dvēseles kliedziens par svabadu vārda robežu sašaurināšanu bija iecentrēts noteiktā laikā un stipri sasmaržinātā žēlabu vēstule pabāzta zem Rīgas pils lieveņa akurāt pirms prezidenta pirmdien noliktās tikšanās, kur paredzēja apspriest sabiedrisko mediju nākotni.
Lūk, ko paziņojumā raksta galvenā autore, radiofona ideoloģiskā vadītāja Anita Brauna. Spaidu apstākļos reportieri kļūstot nedroši, nevēlas veidot materiālus par diskutablām tēmām vai to atspoguļojumā sevi cenzē. Radiožurnālisti esot paralizēti, krīt panikā, metas ārā no studijām un sāk kost garāmgājējiem Vecrīgā! Esot bijuši mēģinājumi fiziski iespaidot radiorunātājus, sitot ar lietussargiem un velosipēda pumpjiem! Būt par žurnālistu, sevišķi pēdējā laikā, ir biedējoši! Pie mikrofona vairs nedzimst aizrautīgā, bezbailīgā varoņtenora Pētera Tabūna neizdzēšamās slavas pārmantotāji!
Viss pagalam, viss beidzies, "runā Rīga" apklusināts, un tas draud izraut rāčiņam štepseli, nogriezt brīvai domai skābekli!
Līst puņķi un smacē bezspēcīgas raudas! Cik ilgi sabiedrisko mediju darbiniekiem vēl jācieš gadiem ilgušie naida uzbrukumi un apsaukāšanās sociālās tīklošanas platformās, ka viņi ir skribenti, valdošās partijas bļodlaižas, propagandoni! Kāpēc aizspriedumaini ņergas administrāciju nepatiesi nozākā darba samaksas jautājumos – ka tie, zaudējot amatu, pārtrauktu veģetāciju uz valsts budžeta rēķina un zaudētu stabilu naudas plūsmu kabatās! Kad barbari un svoloči, ķengu portāli un vajātāju orda beigs pielietot spēka paņēmienus pret sabiedriskiem medijiem kā vardarbības un agresivitātes objektiem!
Ir radīts bīstams tiesu precedents, jo galīgajā nolēmumā tiesa šķirta par labu visu liberastu nīstajam NEPLP priekšsēdētājam Ivaram Āboltiņam, un kā pilnīgi idiņi rīkojušies Saeima, valdība un Drošības dienesti, nesazinoties ar žurnālistu organizācijām, pieņemdami valsts drošības koncepciju ar noteiktu galatermiņu krievu valodai sabiedriskajos medijos līdz 2026. gadam – to protesta vēstulē kā patiesību pēdējā instancē vēstīja 4. varas pārstāvji no radio.
Pie prezidenta daudzcietušie, zilimelni nodauzītie radiocilvēki beidzot izspieda patieso vēlmi – lai tiktu paredzēta kriminālatbildība par sabiedrisko mediju diskreditāciju!
Pamatā apvainojumi ir nekam nederīgi, jo žurnālisti strādājuši nekļūdīgi, un sabiedriskajiem medijiem pieder patiesības monopols. Redakcionālais kurss ir ideoloģiski pareizs, progresīvs – duraks un tumsoņa, kas to apšauba. Aug sabiedrības uzticība masu informatoriem LR un LTV! Nodokļmaksātāji, sabiedrisko mediju īpašnieki, nebūdami profesionāļi, nav tiesīgi, kā nu katrs prazdams, paust domas par redzēto, dzirdēto pārraižu kvalitāti un vietumis ārkārtīgi īpatnējo saturu, jo šāda pamācīšana uztverama kā iejaukšanās un spiediens preses brīvībai.
Attiecībā uz mediju žņaugšanu, apdraudējumu fundamentālām demokrātiskām vērtībām, mēginājumiem aizbāzt mutes nepatīkamiem viedokļiem privātie plašsaziņas līdzekļi pagaidām nav solidarizējušies ar radiomāju un Zaķusalu. Izņēmums ir ļaunvēļu nomocītā, komerciālās interesēs strādājošā "ReCheck", kas bez kavēšanās paudusi atbalstu izmisušiem radioļaudīm. Tomēr ir trīsdesmit gadi, kopš Rīgas centrā atvērts pirmais makdonalds, bet eiropeiskās demokrātiskās vērtībās daudzus nav izdevies ieēdināt! Cerams, nav viss pagalam, Tomsoniņš turpinās skanēt ēterā, Doma laukuma ēkā būs dzīvība!
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
