Iesaki rakstu: 
Pamēģināsim uz šo jautājumu atbildēt godīgi un argumentēti, izmantojot arī tādu informāciju, kāda nekad nenonāk latvju žurnālistu rokās un galvās. Un paturēsim prātā, ka lielais vairums kolēģu-žurnālistu nāk no tās paaudzes, kura vairs nelasa grāmatas. Tikai raksta. Un tikai tad, ja zina, ka par to samaksās. Tāpēc arī tauta viņu rakstītajam ne pārāk tic.
Karš – faktoru summa.
Ābeces patiesība, bet latviešiem tikai atrāda frontes līniju, stāsta par Putina drīzo nāvi un Krimas ieņemšanu. Neviena vārda par karā iesaistīto pušu ekonomisko stāvokli, tehnoloģijām, globālo reālpolitiku un lietu patieso stāvokli frontē. Acīmredzot objektivitātes labā nāksies apskatīt un salīdzināt – NATO plus Ukraina pret Krieviju, jo NATO bloks gribot negribot ir kļuvis par karojošo pusi. Izlūkdatu piegāde reālā laika režīmā, naudas dotācijas, privāto kara kompāniju iesaiste, ieroču piegādes un informatīvā kara uzturēšana šobrīd ir vērtējama kā tieša dalība konfliktā.
Ieroču sistēmas, loģistika un rezerves.
Šī militārā konflikta specifika ir ārkārtīgi garā frontes līnija ar salīdzinoši ļoti zemu karavīru-kājnieku koncentrāciju. Tas nozīmē lielu pelēko zonu īpatsvaru starp karojošajām pusēm, kas arī rada WWI pozīciju kara ilūziju un lēno frontes kustību.
Nebijusi lieta, kas apgrūtina Krievijas armijas virzīšanos uz priekšu, neskatoties uz tehnoloģisko pārākumu, ir kara teorijas ignorēšana. Mācību grāmata paredz, ka uzbrucējam klajā laukā vajadzīgs trīskārtīgs pārsvars konkrētajā frontes sektorā, bet pilsētā - pat septiņkārtīgs. Bet tā nav. Ukrainai joprojām karavīru skaits ir krietni lielāks.
Savukārt koncentrēt spēkus nemanāmi vairs nav iespējams, droni vēro situāciju 24/7, plus Ukrainas pusē karo arī Ilona Maska satelītu flote.
Tajā pašā laikā šis karš ir ārkārtīgi ātrs un nežēlīgs, jo droni ir mainījuši visas pierastās taktikas līdz nepazīšanai - pārvietojies vai mirsti! Visur esošie termovizori neļauj paslēpties pat naktī – pagājušonakt ukraiņu armija izveda no Bahmutas vērtīgāko tehniku, bet no rīta izrādījās, ka tas izdevies tikai par 50%.
Kas var izmainīt kara gaitu?
Garā frontes līnija rada problēmu Ukrainas spēkiem, jo nepieciešams ārkārtīgi liels pretgaisa sistēmu piesātinājums. Pašā kara sākumā ļoti daudzas ukraiņu PAS sistēmas tika izsistas no ierindas ar raķetēm. TOR, BUK un S300 kompleksi ir vismedītākā kara tehnika pēc HIMARS, NATO eksperti lēš, ka Ukrainas rīcībā 2023.gada februārī bija tikai 20% no sākotnējām jaudām. Šī disproporcija ir novedusi pie Ukrainas gaisa spēku faktiskas iznīcināšanas, tagad lido tikai tas, ko atved sabiedrotie.
Bet Āfrikā un Dienvidamerikā padomju tehnika ir izpirkta pa tīro, tās vairs nav, savukārt arābi vairs nedod. Savukārt saskarsmes līnijas tuvumā esošie krievu S400 notriec ukraiņu lidaparātus pat 100 km attālumā, bieži vien pēc knapi nolidotām 5 minūtēm.
Pierastos S200 un S300 ukraiņiem būs grūti aizvietot ar IRIS un citiem Rietumu brendiem, jo pie tehnikas ir jāpierod un jāpārmācās. Turklāt PAS sistēmas ir nejēdzīgi dārgas un nav ātri uztaisāmas.
Bet robi pretgaisa aizsardzībā maksā dārgi - dažus mēnešus atpakaļ pie Suhie Stavki krievu aviācija utilizēja veco afgāņu aviobumbu FAS3000 krājumus ar tādu sparu, ka serbu seismogrāfi to pat fiksēja. 4.martā Avdejevkā pielietotas jaunas planējošās bumbas, kas tika nomestas 50 km no saskarsmes līnijas, uzbrucēju lidmašīnām pat nenonākot ukraiņu pretgaisa sistēmu darbības zonā.
Secinājums - ja Ukraina principiāli neatrisinās PAS sistēmu piesātinājuma problēmu, tad krievu aviācijas dominēšana gaisā kļūs katastrofāla pāris mēnešu laikā, jo karadarbība lēni virzās uz rietumiem, uz stepju zonu, kur noslēpties vairs nebūs, kur. Arī Šahed dronu- pašnāvnieku uzbrukumiem stepju zona ir ideāla.
Tanku piegāde - ne vairāk kā propagandas akcija.
Tanku manevrēšanas un ātras pārvietošanās spējas būs ierobežotas vēl 2 mēnešus, turklāt Rietumu piedāvātie daudzumi pat neaizvieto Ukrainas kaujas tehnikas ikdienas zaudējumus. Tāpēc Rietumu palīdzībai ir drīzāk psiholoģiska nozīme.
Artilērija.
Kritisks haubiču nolietojums, agrāk nepieredzēta lietošanas intensitāte. No tā cieš abas karā iesaistītās puses, bet ukraiņu remontbāze ir daļēji iznīcināta. Vasarā Ukrainas artilērijai būs kritiskais punkts.
Loģistika un rezerves.
Šeit priekšrocības ir Krievijai, Rostovas kara apgabalā savilktas milzu rezerves, kas vismaz pagaidām droši pārvietojas iekšzemē. Ja var ticēt Maskam, tad reģionā atrodas arī stratēģiskā aviācija un aptuveni 400 triecienlidmašīnu. Ap visām lidostām pēc pēdējiem ukraiņu gaisa uzbrukumiem izvietoti Pancirj 1 mobilie kompleksi, kuru tehniskie parametri ir atzīstami, iespējams, šobrīd visvairāk ražotais krievu pretgaisa komplekss.
No konservācijas tiek izņemta arī daļa krievu tanku, kopskaits ir mulsinoši liels -12 000 gab. Tas ir vairāk nekā ASV un Ķīnai kopā. Samērā iespaidīga ir iznīcinātāju gaisa flote - darba kārtībā vairāk nekā 600 lidmašīnu. Frontes bumbvedēju un triecienlidmašīnu skaits ir grūti fiksējams to globāli plašā izvietojuma dēļ. Ukraiņu nenoliedzams pluss ir Rietumu dotās kaujas vadības sistēmas, kas būtiski apgrūtina Krievijas armijas darbību un darbojas reālā laika režīmā, radot sāpīgus zaudējumus (sk. Jaunā gada sagaidīšana un Prigožina dārgās vakariņas Doņeckā.)
Ekonomika un resursi.
Skaitliskā izteiksmē Nato rīcībā esošie finanšu līdzekļi pilnigi noteikti ir pārāki par Krievijas iespējām, bet problēma ir faktā, ka Krievija uz kara ekonomikas modeli pārgāja ātrāk un samērā viegli, jo autoritārā lēmumu pieņemšanas sistēma darbojas bez atrunām, kuras bieži rada privātais bizness militārajā rūpniecībā.
Kamēr ES misiņa plākšņu cenas uzskrējušas vairākkārtīgi, jo nav, no kā štancēt patronu čaulas, Uralvagonzavod un Ižmaš jau krietnu laiku strādā 3 maiņās.
Karojošo pušu iekšpolitika.
Šeit labākā situācijā ir Krievija, jo publiskais diskurss ir dzelžains un vēsturiskos faktos balstīts - a ļa pēc mums atkal ir atnākuši visi eiropieši kopā. Redzot, kā savus tankus un tehniku dekorē ukraiņi, ir grūti oponēt. Vērojot Leopardus ar krustu uz sāniem, iestājas neliels dežavjū. Katrā ziņā ir smieklīgi domāt, ka šajā situācijā kāds atnesīs maisu ar Putinu iekšā un piedāvās atkal dzīvot draudzīgi.
Savukārt ES un NATO starpā nekādas vienotības nav. Dienvidi ir tradicionāli inerti, bet Eiropas valstis, kuras cietušas no sankcijām, darbojas tikai pēc uzbļāviena no aizokeāna. Tie, kuriem nekā nav, bauro visskaļāk, ar pirkstu nerādīšu.
Vidējā eiropieša motivācija šajā konfliktā ir līdzīga nullei, ja ne mīnus 10. Pēc kovidafēras visas Eiropas valdības ir zaudējušas tautas uzticību, varbūt izņemot aunveidīgos skandināvus, viņu statistika nav pieejama.
Iesaistīšanās karā uz ekonomiskas katastrofas fona eiropietim parastajam liekas nesaprotama, pat paklausīgie vācieši ir šokā par Olafa “Čirkainā” izklupieniem. Izskatās, ka viņš ir tik ļoti Baidena pārņemts, ka drīz, solidarizējoties ar savu priekšnieku, sāks krist no lidmašīnu trapiem. Katrā ziņā Vācijas aptaujas liecina, ka nacionālo interešu nodevībai robežas tomēr tiks novilktas.
Skaidrs ir viens, Vecā Eiropa nekaros, ukraiņiem beidzoties, robus nāksies aizpildīt ar poļiem, rumāņiem un citiem baltiešiem.
Eskalācijas riski.
Maksimāli augsti. Večuks Baidens un Co nav muļķi, viņiem būtu ļoti ērti iesildīt Āzijas karadarbības teātri, ja Eiropa liesmotu. Konflikts Taivānā ir neizbēgams, turklāt jau šajā gadā.
Piedņestra, ciems Kolbasnoe. Pasaulē lielākie artilērijas arsenāli no PSRS laikiem. Gards kumoss šāviņu badā esošajai Ukrainai. Visu šo labumu apsargā Krievijas miera uzturētāju garnizons, kuru novākt būtu dienas darbs. Turklāt Krievijas armija varētu bezpalīdzīgi noskatīties, jo Piedņestra ir pilnīgi izolēta starp Moldovu un Ukrainu.
Eksperti melš, ka saasinājuma gadījumā Krievija būtu spiesta izmantot taktiskos kodolieročus pret ukraiņu karaspēku Dienvidos, lai glābtu situāciju. Bet Moldovas insaideri stāsta, ka oficiālā Moldova neoficiāli informēta, ka var palikt bez galvaspilsētas, ja iesaistīsies provokācijās.
ASV uzskata par neiespējamu Ukrainas zaudējumu, tāpēc nav jāšaubās, ka viņi ies līdz galam (nav jau viņu teritorija). Zaudējums Ukrainā nozīmētu nelabojamu triecienu reputācijai, tāpēc pilnīgi iespējams, ka kāda no Ukrainas AES tiks uzspridzināta. Informatīvais fons šai versijai jau ticis gatavināts, pat Starptautiskās Atomenerģētikas Aģentūras darbinieki neatzina ukraiņu apšaudes faktu, kad gulēja aizsegā zem 155 mm haubiču krusas Zaporožjes AES inspekcijas laikā.
Kad beigsies karš?
Beigas 2023.gada rudenī. Diagnoze – spēku izsīkums un frontes sabrukums stepju joslā. Rezultāts: Ukrainas valsts pastāvēšanas beigas, iespējami dīli Aizkarpatos, Ukrainas sadalīšana. Sekas – NATO reputācijas sagrāve, jo 2023.gadā arī Taivānu nosargāt neizdosies. Ļoti iespējams, ka nāksies atkāpties uz 1997.gada NATO robežām .
Aizsardzības ministrijas iepirkumu sarakstam jāpievieno 2 VIP izpletņi gadījumam, ja uz ASV transportlidmašīnu šasijām Rīgas lidostā sākas grūstīšanās.
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
