Iesaki rakstu: 
Kāds cienījams cilvēks senos laikos bija teicis: Meli ir vergu nodarbošanās. Brīvam cilvēkam melot nav nepieciešams. Es organiski neciešu melus. Ja pieķeru kādu melos, tad vairs nevēlos nekad ar šo cilvēku kontaktēties. Un vēl man patīk lasīt un klausīties stāstus par vēsturi. Tas ir ne tikai aizraujoši. Tas palīdz saprast likumsakarības, kāpēc notikumi notiek tā un ne citādāk.
Ir vēl viens pazīstams teiciens, kura autoru neviens vairs neatceras - vēsture mēdz atkārtoties. Un tā tas tiešām ir. Tikai vēsture atkārtojas nevis tāpēc, ka kādi notikumi notiek nejauši, bet vairumā gadījumu tas tā notiek tāpēc, ka pastāv zināmas likumsakarības, kāpēc notikumi zināmos apstākļos notiek tā un ne citādi.
Pašlaik notiek karš Ukrainā. Visrūpīgāk no visiem slēptā informācija par šo karu līdz šim bija, kādi tad ir Ukrainas zaudējumi šajā karā. Vairums cilvēku tomēr ir spējīgi notikumus nedaudz analizēt un nedaudz loģiski domāt, un tāpēc vairums neticēja Zeļenska stāstītajam, ka Ukrainas zaudējumi šajā karā nepārsniedzot 40 tūkstošus cilvēkus. Protams, ka tie bija meli.
Pagājušajā nedēļā parādījās dati, ko hakeri esot nozaguši Ukrainas Ģenerālštābā. Protams, var tiem neticēt, bet man šie skaitļi liekas ticami. Tātad Ukrainas zaudējumi kopš 2022. gada, kad šis karš sākās, katru gadu visu laiku ir auguši. 2022. gadā tie bija 118,5 tūkstoši kritušie un bez vēsts pazudušie, 2023. gadā 405 tūkstoši, 2024. gadā 596 tūkstoši un 2025. gada astoņos mēnešos jau 621 tūkstotis kritušo un bez vēsts pazudušo karavīru, bet kopā 1,7 miljoni!
Ja tādos tempos turpināsies, tad nākošā gada pirmajā pusē būs jau sasniegti 2 miljoni. Cik tas ir tādai valstij kā Ukraina? Kara sākuma Ukrainā, ieskaitot Krimu un Donbasu, dzīvoja ap 41 miljonu iedzīvotāju. Ja atņem Krimas, Doņeckas un Luganskas apgabala iedzīvotājus, tad teritorijā, ko pašreiz kontrolē Kijevas valdība, pirms kara dzīvoja apmēram 30 miljoni iedzīvotāji. Tas nozīmē, ka uz apmēram 15 miljoniem vīriešu, ieskaitot bērnus un vecus cilvēkus, drīz karā būs krituši un pazuduši bez vēsts 2 miljoni. Tie būs proporcionāli pat lielāki zaudējumi, nekā bija Vācijai 2. pasaules karā. Un tāda tendence, jo ilgāk turpinās karadarbība, jo ātrāk aug zaudējumi, - tāda tendence parasti ir raksturīga pusei, kas karu zaudē.
Vācijai 2. pasaules karā zaudējumi katru gadu laiku auga, un vislielākie tie bija tieši pirms kara beigām 1945. gadā. Bet tas netraucēja Gebelsam vēl 1945. gada aprīlī, kad PSRS karaspēks jau atradās Berlīnes pievārtē, uzstāties un solīt vācu tautai uzvaru. Vācu tautai visu 1944. gadu, kad Vācijas karaspēks visu laiku tikai atkāpās un atkāpās, stāstīja par jauniem superieročiem raķetēm V-1 un V-2 un reaktīvajiem iznīcinātājiem, kas drīz mainīs kara gaitu. Šādi ieroči tiešam bija un tika arī karā pielietoti, taču kara gaitu tie nemainīja.
Līdzīga tendence ir vērojama ar karu Ukrainā. Ukrainas karaspēks visu laiku lēnām, bet atkāpjas un cieš zaudējumus, bet mums tagad rāda jaunas Ukrainas raķetes, kuras Ukraina tūlīt, tūlīt sāks ražot masveidā, un stāsta, ka tās mainīs kara gaitu. Un ir cilvēki, kas tam tic tāpat, kā tam līdz pašām kara beigām ticēja vācieši. Tie, kas neticēja, tie tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm un tur iznīcināti. Tie, kas netic tagad, tie tagad tiek apsaukāti par Kremļa aģentiem un represēti.
Vēl viena tendence, kas bija raksturīga 2. pasaules karam, bija tāda, ka, sapratuši, ka karš ir zaudēts, 1944. gadā Hitleru masveidā pameta tā sabiedrotie - no kara izstājās Bulgārija, Rumānija, Somija. Gribēja izstāties arī Itālija, bet laikus to izdarīt nepaspēja. Pašreiz no Ukrainas konflikta cenšas izstāties ASV. Tajā pie mums tiek vainots ASV prezidents Tramps, kurš esot nelojāls Ukrainai un pārāk lojāls Krievijai. Bet diez vai ir pareizi tajā visā vainot tikai kādu vienu atsevišķu personību.
ASV ir nācija, kura pilnīgi visu rēķina naudā. Kļūst acīm redzams, ka karā ieguldītos līdzekļus ASV un rietumu valstis nekad neatgūs. Tad kam vēl turpināt tērēt naudu karam, kuru nav iespējams uzvarēt un kurš visu laiku nes tikai zaudējumus un zaudējumus?
Kas traucē kaut ko līdzīgu izdarīt Eiropas politiķiem? Visu laiku ir tik daudz melots un ir tik daudz solīts, ka vairs nevar atkāpties. Vanderlajena taču kara sākumā uzstājās Eiroparlamentā un stāstīja, ka Krievija ir tik atpalikusi, ka čipus savām raķetēm krievi ņemot ārā no Ukrainā nolaupītajām veļas mašīnām. Katrs, kam ir kaut nedaudz smadzeņu, saprata, ka tas ir feiks, ko bija izdomājuši Ukrainas propagandisti, bet bija cilvēki, kas tādai melīgai muļķiem domātai propagandai ticēja un tic joprojām. Un kā tad viņiem tagad atzīties, ka visu laiku tika melots.
Situācija ir sarežģīta, bet, lai atrastu no tās izeju, pirmais, kas ir jādara, ir jāpārstāj melot. Viens Krimas karš jau bija, un tas norisinājās 1853.- 1856. gados, un karoja tajā karā pret Krieviju Francija, Anglija, Sardīnija (tagad Itālija), Osmaņu impērija (tagad Turcija), un bija vēl arī citas valstis. Kurš tajā karā beigu beigās uzvarēja, par to var vēl strīdēties.
Abās pusēs bija vairāki simti tūkstoši kritušo un bez vēsts pazudušo. Zaudējumi kritušajos un ievainotajos abām pusēm bija apmēram vienādi. Eiropas vēsturnieki tagad saka, ka tika apstādināta Krievijas ekspansija, bet Krievijas, ka apvienotajiem Eiropas spēkiem toreiz iekarot Krieviju vai kādu tās daļu neizdevās, Krima palika Krievijai, un Melnās jūras flote tika vēlāk atjaunota. Formāli abas puses varēja pasludināt sevi par uzvarētāju. Bet, lai līdz tam nonāktu, simtiem tūkstošu karavīru bija jāiet bojā.
Pašreiz Ukrainā jau ir gājis bojā pietiekami daudz karavīru, lai politiķi beidzot pārstātu melot sev un savu valstu iedzīvotājiem un sāktu domāt, kā šo karu izbeigt. Nav politiķu ambīciju dēļ jākaro līdz pēdējam ukrainim vai latvietim.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
