Kad drošības dienesta vietā ir Mežvieta vadībā degradējies saldas dzīves mīļotāju klubiņš
Juta Strīķe, bijusī DP (tagad VDD) darbiniece05.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Bijušā velotreka "Marss" Rīgā, Brīvības gatvē 207 vietā ir jābūt parkam. Tā uzskata 15 500 cilvēku. (Teikas iedzīvotāju skaits – aptuveni 30 000) Viņi vāca parakstus par parku laikā, kad jau "viss bija izlemts". Kas tas ir, ja ne ņirgāšanās par pilsonisko sabiedrību? Kas tas ir, ja ne spļāviens cilvēkiem sejā? Dariet, ko gribat, bet būs tā, kā mēs jau sen slepeni nolēmām. Tad kurš kuram te ir pakļauts? Kā var tā – viegli nospļauties uz ievērojama daudzuma cilvēku skaidri formulēto gribu?
Tas par parku, bet, pat ja šo slepeno būvi būtu iecerēts celt nekurienes vidū, es būtu pret kaut viena centa izsniegšanu tādam dienestam, kuram līdzinieku neefektivitātē grūti vispār sameklēt. Igaunija un Lietuva ķer Krievijas spiegus regulāri.
Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju pēdējos desmit gados Baltijā par spiegošanu aizturētas 28 personas: Igaunijā – 17; Lietuvā – 8; Latvijā – 3 zema ranga. Latvijas sasniegumi šajā jomā, maigi izsakoties, ir stipri vāji.
Krievija sūta pa pasauli ne jau tikai spiegus, bet arī algotus slepkavas un visādus citādus draņķus. Ko spēj tam likt pretī Mežvieta vadītais kantoris – vienīgā valsts drošības iestāde ar izmeklēšanas tiesībām? Ko spēj izmeklēt iestāde, kas diendienā netrenē savas spējas izmeklēt sarežģītas krimināllietas?
Tas noved pie degradācijas un pie garantētiem sarežģījumiem pat vidusmēra krimināllietas izmeklēšanā. Noķersim spiegu un nu tik rādīsim izmeklēšanas klasi? Brīnumu nav.
Te ir citāts no Valsts drošības iestāžu likuma, kas tik viņiem jādara: "Valsts drošības dienests valsts drošības jomā veic: 1) pretizlūkošanas un operatīvās darbības pasākumus, lai apkarotu noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus, genocīdu, organizēto un ekonomisko noziedzību, terorismu, kaitniecību un citus valsts drošību un varu apdraudošus noziedzīgus nodarījumus, bandītismu, korupciju, naudas viltošanu, kā arī kodolmateriālu, narkotisko un citu (ķīmisko, radioaktīvo) stipras iedarbības vielu vai dubultā lietojuma preču, šaujamo un cita veida ieroču, sprāgstvielu nesankcionētu izplatīšanu (..)."
Un kas ir izdarīts? Novērsta naudas atmazgāšana mērogos, kas Latviju gandrīz izdzina no finanšu civilizētās pasaules? Novērsta Magņitska sarakstā iekļautā Lemberga grupējuma ietekme uz politiskajiem procesiem valstī? Nekā tamlīdzīga, pat ne mazākā kustība šajā virzienā nav bijusi vērojama.
Un šādai iestādei, kura patiesībā pat savu algu godam nav nopelnījusi, būvēt māju par +/– 50 miljoniem? Piedodiet, bet, kamēr Valsts drošības dienests (VDD) pārliecinoši nedemonstrēs skaidru virzību uz efektivitāti, Jaunā konservatīvā partija (JKP) neatbalstīs naudas šķērdēšanu savas funkcijas ļoti slikti pildošam dienestam.
Premjers Krišjānis Kariņš izteicās, ka "viņš nepieļaušot trīs specdienestu apvienošanu, ko gribot kāds koalīcijas partneris". To Kariņam nebūs grūti paveikt, jo JKP nekad to nav rosinājusi. Esam rosinājuši, kā tas ir redzams JKP programmā, izveidot spēcīgu Nacionālās drošības biroju, apvienojot Satversmes aizsardzības biroju (SAB), VDD un KNAB (kas nav drošības iestāde). Militārās izlūkošanas un drošības dienests, kas ir valsts drošības iestāde, kā atsevišķa iestāde nekam nav pievienojams.
Šāds modelis veiksmīgi darbojas Igaunijā (KAPO – Kaitsepolitsei) un parādījis sevi kā efektīvs valsts drošības organizācijas instruments, kas ļautu arī Latvijai ietaupīt un lietderīgi izmantot vairākus desmitus miljonu eiro.
Bet viens gan ir skaidrs – tieši Krišjānis Kariņš kā valdības vadītājs un kā cilvēks būs morāli atbildīgs par to reizi, kad, nedod Dievs, mums reāli būs vajadzīgs spēcīgs drošības dienests, bet būs tikai Mežvieta vadībā degradējies saldas dzīves mīļotāju klubiņš.
Un es personīgi sūtīšu pie Krišjāņa Kariņa kā morāli atbildīgā visus tos valsts apdalītos, kuri savas problēmas varētu risināt ar šiem bezjēdzīgi izšķērdētajiem +/– 50 miljoniem. Vēlreiz saku – nav lielāka valsts drošības apdraudējuma kā bezdarbībā un bezkontrolē izvirtis drošības dienests.
Bez radikālas iejaukšanās šādas ielaistas slimības izārstēt nav iespējams, bet sākumā ir jābūt vismaz drosmei noteikt diagnozi, nevis labprāt ļauties apkrāpties ar saldiem pielīšanas vārdiem.
Un iekšlietu ministra Sanda Ģirģena smieklīgie argumenti nav pat apspriešanas vērti. Dombura diskusijā viņa teiktais, ka SAB un VDD nedrīkst atrasties vienā ēkā, jo tur "notiek darbs ar aģentūru", atsauc atmiņā senu anekdotisku stāstu, kā jaunieceltais cietuma priekšnieks uz sapulču zāli sasauca visus cietuma slepenos aģentus... Katram iekšlietu darbiniekam zināma ābeces patiesība – slepenos aģentus neviens nekad uz savu darbavietu kolēģu un novērotāju apskatei neaicina!
Un visbeidzot – labāk, lai aunu baru vada lauva, nekā lauvu baru – auns.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
