Kad Ģirģenam pietrūkst uzmanības, tad paša darbi nedarīti, bet citu lauciņā mēle jāiebāž
Kasīklis08.04.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja kādu laiku atpakaļ Jānis Bordāns un viņa vadītā Jaunā konservatīvā partija “parūpējās”, lai ikdienas pelēcībā būtu arī kāda krāsaināka nots, tad tagad iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV) šo stafeti ir pārņēmis pilnā apmērā. Tas, ka šo partiju politikāņi (atvainojos, bet kaut kā šos abus par politiķiem negribas nosaukt) visu laiku savstarpēji sacenšas populismā un tamdēļ nav brīnums, ka starp abiem valda zināma spriedze, jau redzams visiem.
Tomēr pēdējā laikā J.Bordāns nedaudz ir pieklusis, ja neskaita koķetīgu stīvēšanos, lemjot par ekonomikas ministra amata kandidāta Jāņa Vitenberga no KPV LV apstiprināšanu amatā. Kamdēļ JKP šajā jautājumā piekāpās – biju nedaudz izbrīnīts, bet līdz brīdim, kad ieraudzīju ekonomikas ministra CV.
Ministrs realizē politisko gribu, bet vai prāta darbs iecelt amatā cilvēku, kuram ar ekonomiku līdz šim nav bijusi nopietna saskarsme, nemaz nerunājot par attiecīgas izglītības neesamību – domāju, ka ne. Varbūt arī tamdēļ JKP piekāpās – gan jau jaunajam ministram būs iespējas parādīt savu... bez norakšanas no malas.
Labi, kamēr J.Bordāns ietur klusumu pirms vētras, S.Ģirģenam tagad vaļa izvērsties pēc pilnas programmas. Saprātīgi vai nesaprātīgi, tas viņam nav svarīgi – galvenais ir pievērst sev uzmanību.
Tā jau normāli šķistu, ka ministram darba gana un nekādus citus pienākumus no malas uzņemties vienkārši nav iespējams. S.Ģirģens šajā jautājumā tomēr domā citādāk. Tā vietā, lai savu neizsīkstošo enerģiju veltītu iekšlietu nozares sakārtošanai, kurā, kā zināms, problēmu ir vairāk, nekā vajadzīgs, viņš izdomā vēl kļūt par Latvijas Futbola federācijas prezidentu.
Ievēlēs vai neievēlēs, tas cits stāsts, bet kā publiskajā telpā izskanējis, – S.Ģirģena kandidatūru lobē iepriekšējais LFF prezidents Guntis Indriksons, kurš iesaistīts kriminālprocesos, kuros tiesa pat uzlikusi arestu nekustamajam īpašumam, bet policija kaut kādu iemeslu dēļ neveica nepieciešamās darbības[1].
Tā, iespējams, ir tikai sakritība. Pats S.Girģens savu atbilstību šim amatam skaidro vienkārši: Kāda man pieredze un saistība ar futbolu? Atbilde: desmit gadi ar kontaktiem vadošajās Eiropas futbola akadēmijās, plus es personīgi, papildus treniņiem, pēc pasaules labākās prakses individuāli trenēju dēlu futbolā.
Astoņu gadu treniņu rezultātā [dēls – red.] iekļauts Amsterdamas "Ajax" nolūkoto spēlētāju sarakstā (scouting list), šovasar uzaicināts uz Spānijas "Villarreal FC" akadēmijas pārbaudēm (tryout).[2] Piekritīsiet – arguments nu graujošs. Tas no sērijas, piemēram, ja man būtu dēls, kurš kļuvis par kodolfiziķi, tas ļautu man pretendēt par kodolfizikas institūta direktoru, jo savam dēlam tak bērnībā kaut ko fizikā skaidroju.
Vai S.Ģirģena vēlme kļūt par LFF prezidentu ir saistīta ar apslēptu domu lobēt sava dēla futbolista gaitas, palīdzēt G.Indriksonam vai vienkārši radīt apstākļus, lai biežāk gozētos plašsaziņas līdzekļos – grūti pateikt, bet pagaidām neizskatās, ka viņš kaut kādā veidā būtu uzlabojis situāciju iekšlietu jomā – kur viņam līst vēl LFF, kur problēmu gana.
S.Girģena izmisīgā raušanās uz amatu LFF pat nevar apstādināt premjerministra K.Kariņa paustais: ka Ģirģenam ir plašs un izaicinājumiem pilns darbs iekšlietu ministra amatā, turklāt premjeram nav saprotams, kā būtu iespējams savienot ministra darbu ar sporta federācijas vadītāja amatu.[3]
Kā vienīgo izskaidrojumu šādai S.Ģirģena centībai varētu rast apstāklī, ka viņš nav pārāk pārliecināts, cik ilgi vēl atradīsies ministra krēslā.
Pirms sāku runāt par pārējām pēdējā laika S.Ģirģena aktivitātēm, drošības pēc ieskatījos Iekšlietu ministrijas mājaslapā, lai atsvaidzinātu savas zināšanas par šī resora darbības jomu. Tātad Iekšlietu ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde iekšlietu nozarē, kas ietver noziedzības apkarošanas, sabiedriskās kārtības un drošības aizsardzības, personas tiesību un likumīgo interešu aizsardzības, valsts robežas drošības, ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas, civilās aizsardzības, iedzīvotāju uzskaites un dokumentēšanas, kā arī migrācijas apakšnozares.[4]
Nu, it kā viss skaidrs un pat pašsaprotams, ar ko iekšlietu ministram vajadzētu nodarboties, bet ne S.Ģirģenam. Kā citādāk varētu iztulkot viņa pēdējā laika paziņojumus? Šķetināšu pa vienam.
Viņš paziņoja: Covid-19 krīze ir apliecinājusi, ka Latvijā nepieciešams vienots Operatīvās vadības centrs, pirmdien intervijā “Delfi TV ar Jāni Domburu” uzsvēra iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV), norādot, ka, viņaprāt, vēl arvien nav par vēlu tādu izveidot. Covid-19 krīze atklājusi, ka sadarbība starp dažādiem operatīvajiem dienestiem īsti nevedas. Kā piemēru dienestu nespējai sadarboties S.Ģirģens minēja faktu, ka 2015. gadā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) organizējis mācības, kurās apzināta dienestu gatavība iespējamam Ebolas vīrusa uzliesmojumam Latvijā. Nedz Valsts policija, nedz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests šajās mācībās nav tikuši iesaistīti.[5]
Šāds S.Ģirģena paziņojums raisa neizpratni, jo jau 2020.gada 16.martā K.Kariņš ar rīkojumu Nr.2020/1.2.1.-60[6] uzdeva izveidot starpinstitūciju darbības koordinācijas grupu tieši COVID – 19 apkarošanā. Kāds vēl vadības centrs jāveido? Ja nu vienīgi S.Ģirģens vēlas veidot jaunu institūciju un ar vieglu prātu tērēt nodokļu maksātāju līdzekļus.
Vēl lielāku neizpratni raisa viņa paustais, ka NMPD organizētajās mācībās gatavības pārbaude Ebolas vīrusa uzliesmojuma gadījumā vajadzēja iesaistīt policiju un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Ko policisti šajās mācībās varētu mācīties – nodrošināt sabiedrisko mieru un kārtību vai noteikta perimetra apsardzi? To jau viņiem vajadzētu tā kā mācēt. Savukārt kaut kā nav dzirdēts, ka policijai būtu savas mediķu vienības.
Jāsecina, ķa S.Ģirģens atkal vēlējies tik pievērst sev uzmanību, it kā pasakot, ka, ja rīkotos pēc viņa prāta, tad viss būtu kārtībā. Koordinācijas grupa, kurā ir visu nozaru pārstāvji, lūk, netiek galā ar saviem uzdevumiem, bet, ja izveidotu S.Ģrģena ieteikto Operatīvās vadības centru, – viss notiktos, kā vajadzētu.
Vispār, ja S.Ģirģens kaut cik orientētos savā nozarē, tad zinātu, ka operatīvās vadības centrus izveido tieši konkrētu problēmu risinājumam. Vai tas saucas operatīvās vadības centrs vai starpinstitūciju darbības koordinācijas grupa – nav nozīmes. Kā vieni, tā otri dara vienu un to pašu.
Ja jau pietrūkst uzmanības, tad jācenšas to iegūt ar visiem iespējamiem līdzekļiem. S. Ģirģens jau 17.martā, vēl pirms tam, kad valdība bija noteikusi daudz stingrākas ārkārtējās situācijas aizliegumus un ierobežojumus, atzina, ka viņš uzņēmies iniciatīvu ieviest "Covid-19 lietotni", kas varētu palīdzēt kontrolēt, vai cilvēki, kam tas nepieciešams, ievēro valdības noteikto 14 dienu pašizolāciju.
Pirms nedēļas, 1.aprīlī ministrs Latvijas televīzijas raidījumā "Tieša runa" atzina, ka IeM un Valsts drošības dienests sadarbojas ar attiecīgu digitālu rīku izstrādātājiem no ārvalstīm. Viņš gan vērsa uzmanību, ka šāda rīka ieviešana "nav ātrs divu, trīs dienu process". [7]
Un atkal - vai attiecīgā rīka izveide ir Iekšlietu ministrijas jautājums? Tā arī, protams, digitāla rīka izveide prasīs noteiktu laiku, turklāt šāda rīka ieviešana prasīs arī attiecīga normatīvā regulējuma izstrādi, jo šāds rīks ierobežos personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Te nelielai atkāpītei jāatceras nesenā vēsture, kad S.Ģirģens lūdza atlikt par pusgadu vai gadu Administratīvās atbildības likuma spēkā stāšanos, jo IeM nebija sagatavojusi visu nepieciešamo likumu grozījumu paketi, likumam, kurš tika pieņemts 2018.gada 25.oktobrī un kuram vajadzēja stāties spēkā 2020.gada 1.janvārī.[8]
Kaut kā nešķiet, ka pēc iepriekšējās pieredzes ar S.Ģirģena vadītās iestādes tempiem varētu rasties jauns normatīvais regulējums jomā, kuru nepieciešams saskaņot arī cilvēktiesībām.
Te vairāk izskatās pēc tā, ka, protams, nekas netiks izstrādāts, bet atkal – S.Ģirģens plašsaziņas līdzekļos pagozējās. Savukārt kad vēlāk prasīs, kur tad ir apsolītais, S.Ģirģens, visticamākais, noplātīs rokas, smagi nopūtīsies un atbildēs: izstrādājām perfektu digitālo rīku, nekur pasaulē labāks nav, ideālu normatīvo regulējumu, bet – kā par nelaimi COVID-19 beidzās.
Nu labi, bet par kādiem darbiem iekšlietu ministram vajadzētu runāt? Secība var būt dažāda, bet manā skatījumā prioritārie uzdevumi būtu:
- Policijas darbinieku apmācība,
- Personālsastāva komplektācija,
- Atlīdzības paaugstināšana, izmantojot iekšējos resursus,
- Izmeklēšanas kvalitātes celšana un savlaicīga izmeklēšana.
Par šiem jautājumiem S.Ģirģens kaut kā kautrīgi paklusē. Tā jau ir, labāk piesaistīt sabiedrības uzmanību ar skaļiem vārdiem par jautājumiem, kuri nav viņa jomā, nekā risināt savas jomas jautājumus.
Varu tik piekrist K.Kariņa paustajam, ka S.Ģirģenam ir plašs un izaicinājumiem pilns darbs iekšlietu ministra amatā, piemetinot, ka savā jomā viņš neko nedara, bet ko lai dara, ja S.Ģirģenam uzmanības pietrūkst.
[1] https://www.la.lv/skonto-stadiona-lieta-uzlikti-aresti-indriksona-gimenes-ipasumiem
[2] https://www.delfi.lv/news/versijas/sandis-girgens-kada-man-pieredze-un-saistiba-ar-futbolu.d?id=51650617
[3] https://skaties.lv/sports/futbols/iekslietu-ministrs-nolemis-piedalities-latvijas-futbola-federacijas-prezidenta-velesanas/
[4] http://www.iem.gov.lv/lat/ministrija/
[5] https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/raksti/girgens-trukst-operativas-vadibas-centra-pat-ebolas-virusam-nmpd-gatavojas-bez-vugd-un-policijas.d?id=52035201
[6] https://vugd.gov.lv/files/textdoc/likumi_lv_313245_16.03.2020__lv.pdf
[7] https://jauns.lv/raksts/zinas/379808-turpinas-darbs-pie-digitala-rika-ieviesanas-ar-kuru-valsts-kontroletu-vai-iedzivotaji-ievero-pasizolacijas-prasibas
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
