Kad Hosama ministrijai nospļauties par 2500 cilvēku ar smagu slimību
Pietiek lasītājs08.04.2025.
Komentāri (16)
Iesaki rakstu: 
Vienotības Hosama Abu Meri vadītajai Veselības ministrijai pilnīgi nerūp 2500 Latvijā ar retu, nedziedināmu un grūti panesamu slimību - multiplo sklerozi - slimojošu pacientu dzīvības un dzīves kvalitāte. Lai gan pašas ministrijas apstiprinātais šīs autoimūnās slimības ārstēšanas protokols paredz veikt magnētiskās rezonanses izmeklējumu reizi divos gados, lai palīdzētu ārstiem izvēlēties piemērotāko imūnmodulējošo medikamentu, kurš var palēnināt slimības attīstību, tomēr tieši šie paši ierēdņi lēmuši trīskārt (!!!) samazināt multiplās sklerozes pacientiem atvēlēto magnētiskās rezonanses izmeklējumu skaitu, kas nepieciešams atbilstošāko zāļu izvēlei.
Diagnoze - multiplā skleroze - Latvijā uzstādīta 2500 pacientiem. Šai slimībai ir vismaz četri dažādi paveidi, turklāt katram pacientam tā izpaužas citādāk atkarībā no tā, kuras galvas un muguras smadzeņu daļas skāruši neizdzēšami un neārstējami bojājumi. Tādēļ arī ir tik svarīgi atrast piemērotāko medikamentu, kurš būs konkrētajam pacientam atbilstošākais, vissaudzējošākais pret citām ķermeņa daļām utt.
Lai izvērtētu slimības attīstības gaitu un lietotāmedikamenta efektivitāti multiplās sklerozes ārstēšanas protokolā, vai kā nu tur to dokumentu sauc, ierakstīts, ka magnētiskās rezonanses izmeklējums jāveic reizi divos gados. Ir pacienti, kuri jau pāris gadus pēc diagnozes uzstādīšanas nespēj kontrolēt savu ķermeni un saskaras ar iešanas, koordinācijas, redzes, līdzsvara, roku kustību u.c. problēmām tik lielā apjomā, ka ir piesaistīti ratiņkrēslam vai pat gultai.
Tomēr lielākajai daļai, izmantojot imūnmodulējošos bioloģiskos medikamentus, izdodas saglabāt kustības u.c. dzīvībai nepieciešamās prasmes vēl daudzus gadus, it īpaši, ja ārstiem izdevies piemeklēt konkrētajam pacientam piemērotākās zāles, kā arī pacients ir gana līdzestīgs, lai šo medikamentu tiešām lietotu tieši tā, kā norādīts zāļu lietošanas instrukcijā,neskatoties uz dažādām visnotaļ nepatīkamām blaknēm.
Jo kvalitatīvāka izdodas ārstējošā ārsta un pacienta sadarbība, jo ilgāk šis slimības skartais cilvēks ir spējīgs līdzdarboties mūsu valsts labklājības celšanā, attīstībā un nepalielināt sociālo pakalpojumu saņēmēju rindas.
Tomēr pašreizējam veselības ministram un viņa vadītajai ministrijai uz to nospļauties – kvotas magnētiskās rezonanses izmeklējumiem samazinām trīskārtīgi! Lai taču tie ārsti “uz aklo” nosaka – vai ir jauni smadzeņu bojājumi, vai tie ir aktīvi un krāj kontrastvielu, kur tie lokalizēti, uz kuriem neironu savienojumiem attiecas?
Starp citu, Hosam, multiplās sklerozes medikamenti maksā drusku vairāk nekā aktivētā ogle, to cena mērāma tūkstošos. Tā ka ir iespēja atņemt ne tikai izmeklējumus, bet arī zāles, un tad budžets sakonsolidēsies vēl vairāk. Un paliks vairāk naudas gan pāļiem Daugavā, gan sociālajai palīdzībai neGausim, gan izklaides braucieniem uz Holivudu, Apvienotajiem Arābu Emirātiem u.c.eksotiskām valstīm.
Skaidrs, ka aizsardzība ir prioritāte un tai ir jāatvēl vairāk. Tomēr - ko tad mēs īsti tā sargāsim ar tiem pieciem procentiem aizsardzībai, ja jau tāpat visi būs nomiruši no tā, ka netiek ne pie izmeklējumiem, ne zālēm.
P.S. Par vairākiem desmitiem tūkstošu onkoloģijas pacientu, kas arī kvotu zaļā koridora ietvaros netiek ne pie izmeklējumiem, ne zālēm, šoreiz pat nepieminēšu. Par to domājot, var ar sirdstrieku aiziet. Bet varbūt tieši tāds ir arī šīs valsts mērķis?
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
