Iesaki rakstu: 
Biznesa žurnāls Kapitāls publiskojis vienas no ik gadu visgaidītākajām "naudīgo listēm" - vienkopus gan simt pagājušā gada pašmāju pelnošāko uzņēmēju, gan lielākos zaudējumus cietušo uzņēmēju, gan arī simt lielāko dividenžu saņēmēju sarakstus.
Varam būt droši, ka, sekojot publiskotajiem sarakstiem, jau tradicionāli skanēs noteiktu ļaužu grupu tradicionāli skaļās balsis, un arī brēks viņi par savām tradicionālajām tēmām - gan par dažādu nāciju pārstāvjiem, kuri valda ja ne pasauli, tad Latviju jau nu noteikti, gan par to, cik briesmīgi ir rakņāties citu naudas makos.
Protams, tikpat tradicionāli viņi neapgrūtinās sevi ar, piemēram, kaut elementāru "latvisko", "krievisko" un "vēl citādo" uzvārdu saskaitīšanu jaunajā žurnāla numurā, lai uz tā pamata izdarītu pietiekami skaidrus secinājumus
Pat, ja viņiem saskaitīt priekšā un pateikt, ka, piemēram, lielāko dividenžu saņēmēju (tas ir, to cilvēku, kuri no sava uzņēmuma izņēmuši simtus tūkstošu vai pat miljonus latu peļņas, lai to izmaksātu sev, jaukajiem) jaunajā simtniekā vismaz 54 ir acīmredzami latvisku vārdu un uzvārdu īpašnieki, viņu brēcieni par "Latvijas valdītājiem" nekļūs klusāki, - kuru gan interesē skaitļi, ja ir vēlme izkliegties.
Un, protams, tieši tāpat viņi skandēs savu veco dziesmu par to, cik augstākā mērā neētiski vispār ir šāda te ieskatīšanās svešu cilvēku makos, - un kāda viņiem daļa ne tikai par to, ka šie visi ir tikai un vienīgi publiski Lursoft un Uzņēmumu reģistra dati, bet arī par to, ka tieši šādi saraksti nevis pieņēmumos, bet reālos skaitļos parāda, kas īsti notiek ar mūsu valstij it kā tik svarīgo nacionālo uzņēmējdarbību.
Tajā pašā laikā līdz ar kāpumiem un kritumiem, pelnošajām un zaudējošajām nozarēm, sarakstu veterāniem, jaunpienācējiem un izkritējiem visi trīs simtnieki uzskatāmi parāda kaut ko, kas patiešām būtu ja ne brēkāšanas, tad vismaz dzīvīgas intereses vērts.
Nav, protams, īsti jauki man kā šo sarakstu līdzveidotājam to teikt, bet neviens no tiem nav pilnīgs - tie pietiekami precīzi rāda kopējo ainu, bet ir gan milzu pelnītāji un dividenžu iekasētāji, gan megazaudētāji, kuru vārdu šajos sarakstos.
Un atbildīgi par to ir nevis kaut kādi kriminālās pasaules moriartiji, kas lien vai no ādas ārā, lai tikai noslēptu patiesās īpašumdaļas, peļņas un dividendes, bet gan pie varas esošie politiķi un to diezgan viegli nojaušamie motivētāji.
Vai zināt, kas ir kopējs Ventspils "oligarhu perēklim", caurcaurēm ofšorizētajam Ventbunkeram, bezgala pozitīvajam Latvijas eksporta flagmanim Latvijas finieris un savā cīņā par atklātību (kamēr tas attiecas uz citiem) jau vienkārši žilbinošajam žurnāla Ir izdevējam - uzņēmumam Cits medijs?
Tie visi trīs savā būtībā ir viens un tas pats - ofšoruzņēmumi pēc šādu uzņēmumu, domājams, pirmās un galvenās pazīmes: neviens no malas nezina, kam precīzi šie uzņēmumi un kādās daļās patiesībā pieder un līdz ar to, izsakoties prokuratūras vārdiem, kas ir šo uzņēmumu patiesais labuma (un ietekmes, un visa pārējā) guvējs.
Katrs no šiem uzņēmumiem, protams, ir atšķirīgs detaļās - Ventbunkerā ir ofšors ofšora galā, Latvijas finieris vienmēr ir vienkārši kategoriski atteicies atklāt savu akcionāru sarakstu, tā vietā bubinot kaut ko par nacionālo uzņēmējdarbību, bet atklātību un caurspīdīgumu no citiem prasošā Ir izdevēja patiesie saimnieki paslēpušies aiz reālo ietekmi uzņēmumā nodrošinošajām "A kategorijas akcijām".
Taču kopējs ir viens - nevienam ārpus šo uzņēmumu spices nav reālu iespēju droši uzzināt, kam īsti šie uzņēmumi pieder. Nevienam. Ne mūsu valstsvīriem un ierēdņiem, ne mūsu komiskajiem puskriminālajiem specdienestiem.
Un ne jau šie vien - ikvienas akciju sabiedrības statuss Latvijā automātiski nodrošina to, ka tā, ja vien nav biržas uzņēmums, var savu akcionāru sarakstu glabāt pati pie sevis un... nu, protams, ja gadās kādas nepatikšanas, arī veikt šajā sarakstā, tā sacīt, nepieciešamās izmaiņas. Un to jau neskaitāmus gadus atļauj un pieļauj Latvijas likumi.
Tas, ka rezultātā pelnītāju un zaudētāju sarakstos iztrūkst kādi vārdi un uzvārdi, protams, ir tīrais sīkums, - saraksti tāpat ir interesanti un pamācoši, iespējams, daudziem pat viegli šokējoši (uh, kādas naudas!!!). Taču Latvijā ir gandrīz tūkstoš akciju sabiedrību, kas tradicionāli nav tie mazākie uzņēmumi, - un Latvijas valsts pieļauj, ka tai nav ne mazākās jēgas, kam tās patiesībā pieder.
2012. gada 20. janvāris, LETA ziņa: "Tuvāko mēnešu laikā notiks izšķiršanās par to, vai un kur tiks veidots centralizēts visu akciju sabiedrību akcionāru reģistrs, raksta laikraksts Dienas Bizness. Jau sākusies cīņa par to, kas būs šī reģistra turētājs - valsts vai privātuzņēmums. (..)
Pēc SIA Lursoft datiem, Latvijā ir 916 AS, no kurām biržā kotētās AS ir tikai 33, kuru akcionāru reģistru ved Latvijas Centrālais depozitārijs (LCD) un to akcionāri ir zināmi, bet par pārējām 879 AS akcionāriem nekādas informācijas nav, kaut arī to kopējais apmaksātais pamatkapitāls ir 4,23 miljardi latu, vidējais apmaksātais pamatkaptāls ir 4,8 miljoni latu un aktīvu kopsumma vidēji uz vienu AS ir desmit miljoni latu, informē LCD valdes priekšsēdētājs Indars Aščuks..."
Vai esat kaut ko dzirdējuši par "tuvāko mēnešu laikā notikušu izšķiršanos"? Nē, protams, un arī nedzirdēsiet, - kā gan citādi, ja, tā sacīt, Lemberga intereses šajā jautājumā pilnībā sakrīt ar Raudsepa-Ozoliņa tikpat "škurnajām" interesēm.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
