Iesaki rakstu: 
Biznesa žurnāls Kapitāls publiskojis vienas no ik gadu visgaidītākajām "naudīgo listēm" - vienkopus gan simt pagājušā gada pašmāju pelnošāko uzņēmēju, gan lielākos zaudējumus cietušo uzņēmēju, gan arī simt lielāko dividenžu saņēmēju sarakstus.
Varam būt droši, ka, sekojot publiskotajiem sarakstiem, jau tradicionāli skanēs noteiktu ļaužu grupu tradicionāli skaļās balsis, un arī brēks viņi par savām tradicionālajām tēmām - gan par dažādu nāciju pārstāvjiem, kuri valda ja ne pasauli, tad Latviju jau nu noteikti, gan par to, cik briesmīgi ir rakņāties citu naudas makos.
Protams, tikpat tradicionāli viņi neapgrūtinās sevi ar, piemēram, kaut elementāru "latvisko", "krievisko" un "vēl citādo" uzvārdu saskaitīšanu jaunajā žurnāla numurā, lai uz tā pamata izdarītu pietiekami skaidrus secinājumus
Pat, ja viņiem saskaitīt priekšā un pateikt, ka, piemēram, lielāko dividenžu saņēmēju (tas ir, to cilvēku, kuri no sava uzņēmuma izņēmuši simtus tūkstošu vai pat miljonus latu peļņas, lai to izmaksātu sev, jaukajiem) jaunajā simtniekā vismaz 54 ir acīmredzami latvisku vārdu un uzvārdu īpašnieki, viņu brēcieni par "Latvijas valdītājiem" nekļūs klusāki, - kuru gan interesē skaitļi, ja ir vēlme izkliegties.
Un, protams, tieši tāpat viņi skandēs savu veco dziesmu par to, cik augstākā mērā neētiski vispār ir šāda te ieskatīšanās svešu cilvēku makos, - un kāda viņiem daļa ne tikai par to, ka šie visi ir tikai un vienīgi publiski Lursoft un Uzņēmumu reģistra dati, bet arī par to, ka tieši šādi saraksti nevis pieņēmumos, bet reālos skaitļos parāda, kas īsti notiek ar mūsu valstij it kā tik svarīgo nacionālo uzņēmējdarbību.
Tajā pašā laikā līdz ar kāpumiem un kritumiem, pelnošajām un zaudējošajām nozarēm, sarakstu veterāniem, jaunpienācējiem un izkritējiem visi trīs simtnieki uzskatāmi parāda kaut ko, kas patiešām būtu ja ne brēkāšanas, tad vismaz dzīvīgas intereses vērts.
Nav, protams, īsti jauki man kā šo sarakstu līdzveidotājam to teikt, bet neviens no tiem nav pilnīgs - tie pietiekami precīzi rāda kopējo ainu, bet ir gan milzu pelnītāji un dividenžu iekasētāji, gan megazaudētāji, kuru vārdu šajos sarakstos.
Un atbildīgi par to ir nevis kaut kādi kriminālās pasaules moriartiji, kas lien vai no ādas ārā, lai tikai noslēptu patiesās īpašumdaļas, peļņas un dividendes, bet gan pie varas esošie politiķi un to diezgan viegli nojaušamie motivētāji.
Vai zināt, kas ir kopējs Ventspils "oligarhu perēklim", caurcaurēm ofšorizētajam Ventbunkeram, bezgala pozitīvajam Latvijas eksporta flagmanim Latvijas finieris un savā cīņā par atklātību (kamēr tas attiecas uz citiem) jau vienkārši žilbinošajam žurnāla Ir izdevējam - uzņēmumam Cits medijs?
Tie visi trīs savā būtībā ir viens un tas pats - ofšoruzņēmumi pēc šādu uzņēmumu, domājams, pirmās un galvenās pazīmes: neviens no malas nezina, kam precīzi šie uzņēmumi un kādās daļās patiesībā pieder un līdz ar to, izsakoties prokuratūras vārdiem, kas ir šo uzņēmumu patiesais labuma (un ietekmes, un visa pārējā) guvējs.
Katrs no šiem uzņēmumiem, protams, ir atšķirīgs detaļās - Ventbunkerā ir ofšors ofšora galā, Latvijas finieris vienmēr ir vienkārši kategoriski atteicies atklāt savu akcionāru sarakstu, tā vietā bubinot kaut ko par nacionālo uzņēmējdarbību, bet atklātību un caurspīdīgumu no citiem prasošā Ir izdevēja patiesie saimnieki paslēpušies aiz reālo ietekmi uzņēmumā nodrošinošajām "A kategorijas akcijām".
Taču kopējs ir viens - nevienam ārpus šo uzņēmumu spices nav reālu iespēju droši uzzināt, kam īsti šie uzņēmumi pieder. Nevienam. Ne mūsu valstsvīriem un ierēdņiem, ne mūsu komiskajiem puskriminālajiem specdienestiem.
Un ne jau šie vien - ikvienas akciju sabiedrības statuss Latvijā automātiski nodrošina to, ka tā, ja vien nav biržas uzņēmums, var savu akcionāru sarakstu glabāt pati pie sevis un... nu, protams, ja gadās kādas nepatikšanas, arī veikt šajā sarakstā, tā sacīt, nepieciešamās izmaiņas. Un to jau neskaitāmus gadus atļauj un pieļauj Latvijas likumi.
Tas, ka rezultātā pelnītāju un zaudētāju sarakstos iztrūkst kādi vārdi un uzvārdi, protams, ir tīrais sīkums, - saraksti tāpat ir interesanti un pamācoši, iespējams, daudziem pat viegli šokējoši (uh, kādas naudas!!!). Taču Latvijā ir gandrīz tūkstoš akciju sabiedrību, kas tradicionāli nav tie mazākie uzņēmumi, - un Latvijas valsts pieļauj, ka tai nav ne mazākās jēgas, kam tās patiesībā pieder.
2012. gada 20. janvāris, LETA ziņa: "Tuvāko mēnešu laikā notiks izšķiršanās par to, vai un kur tiks veidots centralizēts visu akciju sabiedrību akcionāru reģistrs, raksta laikraksts Dienas Bizness. Jau sākusies cīņa par to, kas būs šī reģistra turētājs - valsts vai privātuzņēmums. (..)
Pēc SIA Lursoft datiem, Latvijā ir 916 AS, no kurām biržā kotētās AS ir tikai 33, kuru akcionāru reģistru ved Latvijas Centrālais depozitārijs (LCD) un to akcionāri ir zināmi, bet par pārējām 879 AS akcionāriem nekādas informācijas nav, kaut arī to kopējais apmaksātais pamatkapitāls ir 4,23 miljardi latu, vidējais apmaksātais pamatkaptāls ir 4,8 miljoni latu un aktīvu kopsumma vidēji uz vienu AS ir desmit miljoni latu, informē LCD valdes priekšsēdētājs Indars Aščuks..."
Vai esat kaut ko dzirdējuši par "tuvāko mēnešu laikā notikušu izšķiršanos"? Nē, protams, un arī nedzirdēsiet, - kā gan citādi, ja, tā sacīt, Lemberga intereses šajā jautājumā pilnībā sakrīt ar Raudsepa-Ozoliņa tikpat "škurnajām" interesēm.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
