Kad negribas apskatīt kopējo ainu, toties ļoti gribas to aprakstīt: selektīvā pieeja svešu valstu socioloģijai
N. Andersons05.08.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nav nekāds retums redzēt krieviski rakstošajos medijos selektīvus “datus” no Krievijas “oficiālajiem” (faktiski — propagandas) kanāliem, taču Ukrainas sabiedrības nomelnošanas tendencei dažreiz gadās pieslēgties arī tādiem cilvēkiem, no kuriem to it kā nevarētu gaidīt.
Piektdienas Dienā Andis Sedlenieks publicējis ārzemju notikumu apskata sleju ar nosaukumu “Socioloģija neatkarības gadskārtas priekšvakarā”, kas atsaucas uz Ukrainas socioloģijas firmas Reiting aptauju. Reaģējot uz nesen Kremļa publicēto, Vladimiram Putinam piedēvēto eseju, ka “ukraiņi un krievi esot vēsturiski viena tauta,” cita starpā Ukrainas iedzīvotājiem bija uzdots jautājums, vai viņi uzskata par pareizu izteikumu “українці і росіяни – один народ, який належить до одного історичного тa духовного простору” (jautājums speciāli atstāts oriģinālrakstībā).
Uz šo jautājumu 55% no respondentiem atbildējuši, ka pilnīgi noteikti ukraiņi un krievi nav viena tauta, kam būtu viena vēsturiskā un garīgā piederība. Tēzei piekrituši tikai 41% aptaujāto.
Toties Andis Sedlenieks no šiem acīmredzamajiem rezultātiem izdara pretēja rakstura secinājumus, ka “daudzi Ukrainas pilsoņi turpina simpatizēt Krievijai, turklāt viņu skaits ne tikai nesamazinās, bet pat sāk pieaugt. […] Iepriekš minētais ne tikai slikti saskan ar oficiālās Kijevas ģeopolitisko kursu uz Eiropas Savienību un Ziemeļatlantijas aliansi, bet arī liecina par to, ka Ukrainā tā arī nav izdevies izveidot vienotu politisko nāciju”.
Kā tad ir patiesībā? Tajā pašā Ukrainā visiem zināms, ka socioloģijas jēga ir parādīt ne tikai skaitļus, bet galvenokārt to dinamiku — kādā virzienā tie virzās. Jau pirms gada Razumkova centra (vēl pazīstamāks socioloģijas kantoris nekā Reiting) aptauja uzrādīja šādus “šokējošus” datus: ja nekavējoties tiktu izziņots referendums par Ukrainas iestāšanos Eiropas Savienībā, tad PAR balsotu 57,9%, kamēr PRET — tikai 26,9% pilsoņu. Ievērosim: tas ir situācijā, kad Ukraina pat vēl nav sākusi formālo iestāšanās sarunu procedūru, kas ilgs aptuveni desmit gadus, tāpat kā mums!
Savukārt par vēsturisko mantojumu tās pašas Reiting aptaujas laikā, kuras rezultāti tika publicēti vienā reizē ar Anda Sedlenieka citētajiem, Ukrainas iedzīvotāji saka tā: senās Kijivas Rusas slāvu tautu konfederācijas (oriģinālā — Київська Русь, ko latviski nav nekāds pamats atveidot ar padomju laiku mākslīgo konstruktu “Krievzeme”) mantiniece esot Ukraina (75%), Krievija (8%) vai neviena no viņām (9%). 2008. gadā šie cipari attiecīgi bija 54%, 25% un 3%. Tāda, lūk, reālā dinamika Ukrainas iedzīvotāju vērtējumam par savu vēsturisko mantojumu.
Ukrainas iedzīvotāju faktisko attieksmi pret visu, kas nāk no Krievijas, ilustrē arī, piemēram, tāds sīkums: 63% ukraiņu pilnībā vai daļēji neatbalsta Sputņik—V vakcīnas apstiprināšanu vai lietošanu, un tikai 23% ir daļēji vai pilnībā par šīs vakcīnas legalizāciju laikā, kad vakcīnu joprojām pietrūkst.
Ļoti labu analīzi vienu dienu pirms tam, kad Andis Sedlenieks sacerēja savu tekstu, publicējis Petro Šuklinovs, viens no mediju grupas ЛIГА БiзнесIнформ redaktoriem, parādot “vidusmēra ukraiņa politisko portretu tagad un pirms 20 gadiem”. Tā 2001. gadā 32% iedzīvotāju Ukrainā uzskatīja — valstij jāapvienojas ar Krieviju, jādod krievu valodai otras valsts valodas statuss (44% plus vēl 37%, kas to pašu gribēja vismaz atsevišķos apgabalos). Turpretī uzlikt par pienākumu valsts amatpersonām runāt ukrainiski — tādu domu atbalstīja tikai 15% respondentu par spīti faktam, ka visa rakstveida dokumentācija Ukrainā vienmēr bijusi tikai ukrainiski un ierēdņiem valoda jāzina jebkurā gadījumā, lai rakstītu papīrus.
Gadu vēlāk 43% gribēja Krievijas un Ukrainas savienības izveidi, kamēr virzīties uz ES un NATO — tikai 16%. Bet 2003. gadā šie cipari bija attiecīgi jau 76% pret 7,5%. Ja būtu vēlreiz referendumā jābalso par Ukrainas neatkarību tā kā 1991. gadā, tad to darītu vairs tikai knapi puse no vēlētājiem.
Pārlecot uz 2021. gadu, Ukrainas un Krievijas apvienošanos jelkādā formā gribētu vairs tikai 6% iedzīvotāju, savukārt 89% vēlreiz balsotu par valsts neatkarību, ja tāda nepieciešamība būtu. 51% respondentu atbalsta eiroatlantisko integrāciju, tikai 12% — virzību atpakaļ uz Krieviju. 66% ir par valsts valodas pilnīgu nostiprināšanu un lietošanu visās sfērās (arī privātajā biznesā, klientu apkalpošanā, medijos, kino un teātrī utt.), pret — tikai 11%. Tēzei, ka Otro pasaules karu izraisīja kopīgi Hitlers ar Staļinu, iebrūkot Polijā pēc abpusējā Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas, par pareizu atzīst 48% Ukrainas respondentu, kam pretī ir 29%. Kaimiņvalsts līdera Putina politikai uzticas tikai 10% respondentu, neuzticas — 82%, utt.
Ukrainas tautas rietumniecisko nostāju (tieši tautas, ne politiķu nostāju) parāda pēdējās prezidenta un parlamenta vēlēšanas. Prezidentu vēlot 2019. gadā, trīs populārākie kandidāti bija Volodimirs Zelenskis, Petro Porošenko, Jūlija Timošenko — trīs rietumnieciski orientējušies kandidāti, un tikai nepilnus 12% spēja savākt pretēju ģeopolitisku orientāciju pārstāvošais Jurijs Boiko. Uz Krieviju orientētie kandidāti pa visiem kopā spēja savākt ap 24% un nebija tuvumā otrajai kārtai, kurā cīnījās divi tautas vairākuma viedokli paudoši kandidāti — Porošenko un Zelenskis. Līdzīgs iznākums bija pēdējās Augstākās Radas vēlēšanās: no vismaz sešām partijām ievēlētie deputāti ir eiroatlantiski savā ārpolitikā, kamēr tikai divas prokremliskas partijas (Oppobloks un OPZŽ, ieskaitot Rabinoviču no Odesas) var atskaitīties Kremlim par astoņreiz mazāku mandātu skaitu un nulles ietekmi.
Ja Moldovā, Baltkrievijā, Armēnijā un pat Gruzijā prezidentu un parlamenta vēlēšanās vienmēr sacenšas prokremliskie un rietumnieciskie kandidāti, pie kam rezultātu ne vienmēr var prognozēt, tad Ukrainā jau ir citādi — te visi kaut cik jaudīgie politiskie spēki ir orientējušies uz ES un NATO, kamēr “vatainais” elektorāts ir sarūkošs un to pārdala arvien lielāks skaits ar sīkpartijām, kas vairāk ienīst nevis “pindosus un gejropiešus”, bet gan viena otru.
Kāpēc to visu ignorē Andis Sedlenieks? Cerēsim, ka viņam nebūs raksturīgi pagrābt pirmo, kas iekrīt acīs, un “pamatot” savu viedokli ar to. Tā dienu iepriekš savu sleju par ASV iekšpolitikas tendencēm viņš pamatojis ar socioloģijas datiem no “Bright Line Watch, kas ASV tiek uzskatīta par nopietnu kompāniju…”. Patiesībā tā nav pat kompānija, bet gan pirms gadiem pieciem dibināta privāta biedrība, kas cenšas nodarboties ar “smadzeņu tanka” funkcijām un nestāv ne tuvu īstajām socioloģijas un tirgus pētniecības firmām Nielsen, Gallup, Harris Poll un pat ne Pew Research.
Ne ASV, ne Ukrainas gadījumā skaļu secinājumu balstīšana uz vienas aptaujas cipariem, vienlaikus neaplūkojot to dinamiku no iepriekšējiem gadiem, nedos saprotamu ainavu. Savukārt attiecībā uz vienotas politiskās nācijas dzimšanu Ukrainā kādreiz izskanēja humoristisks teiciens (un tam autori nebija pat odesieši): “Ukrainas valstiskums ir mēģinājums sakausēt vienā valstī Kalugas guberņu ar Lietuvas Republiku.”
Lai cik savdabīgs nebūtu šāds uzdevums, ar katru gadu tas izdodas arvien labāk.
Vēl par šo tēmu: Kā Ukrainas prezidents ar vienu palīgteikumu atsēdināja Putinu, un kā Kremlim pēc tam nācās murgus sacerēt par “ukraiņu un krievu vienotību” https://pietiek.com/raksti/ka_ukrainas_prezidents_ar_vienu_paligteikumu_atsedinaja_putinu,_un_ka_kremlim_pec_tam_nacas_murgus_saceret_par_ukrainu_un_krievu_vienotibu/
Avoti:
https://www.diena.lv/raksts/viedokli/dienaskomentars/amerikanu-secesijas-regs-14265703
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
