Kad padomju okupācijas varas kolaborantam nepatīk vēsturiskā patiesība: intervija ar Lato Lapsu

- Šis nav strīds, šis ir kas cits. Šis man ir jau kārtējais pret mani kā žurnālistu un grāmatu autoru safabricētais kriminālprocess, kas tiek stumts uz priekšu, izmantojot prokuratūras ietekmējamību un neprofesionalitāti. Iepriekšējo laikam veselu gadu vai pat ilgāk mēģināja virzīt toreizējā Drošības policija. Protams, nekas nesanāca, bet atvainošanos tā arī nesaņēmu.

Par ko runa šoreiz? Redziet, mēs brīnāmies un šausmināmies par Krieviju, kurā tiesībsargāšanas sistēma, kalpojot pie varas esošo bijušo čekistu un komunistu vajadzībām, mēnesi pēc mēneša aizvien uzskatāmāk kļūst par izrēķināšanās instrumentu. Šķiet, pēdējais tiesiskā absurda gadījums – tiesas piespriests administratīvais arests, jo publiski izteikts vārds „klitors” esot uzskatāms par rupjību.

Taču patiesībā arī mēs dzīvojam valstī, kuras tiesībsargāšanas sistēma zem „bezkompromisu tiesiskuma” piesega tāpat virzās totalitārisma un „parasto cilvēku” beztiesiskuma virzienā.

Jau 2019. gada nogalē ir ticis ierosināts un pēc prokuratūras uzstājīga spiediena ilgāk nekā gadu uz priekšu virzīts konkrēti pret mani vērsts kriminālprocess par neslavas celšanu. Neslavas celšana prokuratūras ieskatā ir tas, ka cilvēks, kas daudzus gadus ir uzcītīgi sadarbojies ar padomju okupācijas varu, uzkalpojoties pat līdz Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesneša krēslam, grāmatā „Kolaborants” ir nosaukts tieši par to, kas viņš ir bijis – par padomju okupācijas varas kolaborantu.

- Ja cilvēks jūtas nepamatoti nodēvēts kādā vārdā un uztver to nevis par žurnālista paustu kritiku, bet gan neslavas celšanu, tad taču būtu loģiski, ja viņš vispirms pierādītu, ka, piemēram, vēsturiskie fakti ir tikuši sagrozīti, vai ne?

- To būtu grūti izdarīt, jo arhīvu materiāli, no kuriem sastāv grāmata, ir nepielūdzami. Tie rāda, kā gadu pēc gada padomju tiesnesis Romualds Vonsovičs ir centīgi piespriedis sodus cilvēkiem, kuru dzīvesveids un rīcība nesakrita ar padomju tiesneša aizstāvētās okupācijas varas viedokli.

Pusotra gada brīvības atņemšana cilvēkam par „parazītisku dzīvesveidu un izvairīšanos no sabiedriski derīga darba” – pēc šī padomju varas iecienītā panta savulaik tika notiesāts dzejnieks Josifs Brodskis. Divu gadu labošanas darbi par „spekulāciju”, jo cilvēks bija mēģinājis tālākpārdot mājās pašūtu sieviešu kostīmu. Notiesājošs spriedums par 52 ASV dolāru un divu VFR marku iegādi. Visa grāmata sastāv no šādiem spriedumiem.

Jau pēc Atmodas sākuma, 1988. gada 26. jūlijā Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija R. Vonsoviča vadībā notiesāja divus jauniešus, kuri bija noņēmuši pie kopmītnes ēkas piestiprināto padomju karogu un to nejauši pārplēsuši uz pusēm. Kā citādi saukt šādu toreizējā padomju tiesneša rīcību, ja ne par sadarbību ar padomju okupācijas varu līdz pēdējam?

Taču izrādās, ka tagad šādu padomju okupācijas varas kolaborantu publiski nosaukt par kolaborantu – tas Latvijas Republikas prokuratūras izpratnē ir noziegums, neslavas celšana un vajāšana.

Pēc analoģijas ar Krievijas atgadījumu varētu teikt: klitors pilnā nopietnībā sūdzas policijā par to, ka kāds viņam ir cēlis neslavu, jo publiski nosaucis viņu par to, kas viņš ir, - par klitoru, un prokuratūra tieši tāpat kā Krievijā dara visu iespējamo un pat neiespējamo, lai klitora nosaukšana par klitoru tiktu atzīta par noziegumu.

- Bet atgriezīsimies Latvijā. Par ko konkrēti šajā gadījumā runa?

- Runa tātad ir par bijušo padomju tiesnesi, tagadējo advokātu un miljonāru Romualdu Vonsoviču, kuram ar man nezināmām, bet skaidri nojaušamām metodēm ir izdevies motivēt prokuratūru, lai tās spiediena rezultātā policija būtu bijusi spiesta ne tikai jau ilgāk nekā gadu gadu veikt izmeklēšanu saistībā ar grāmatu „Kolaborants”, bet arī sākt kriminālprocesu un nule atzīt mani par aizdomās turēto neslavas celšanā minētajam kungam un viņa vajāšanā.

Jūs tiešām nepārklausījāties – kamēr jaunais ģenerālprokurors Juris Stukāns runā par prokuratūras darba reorganizēšanu un Valsts kontrole atzīst, ka ilgus gadus prokuratūras sistēma ir bijusi bezatbildīga un neviena nekontrolēta „valsts valstī”, zemākos prokuratūras līmeņos lietas un lietiņas joprojām notiek ierastajā veidā. Vēl vairāk – ir acīmredzams, ka bijušie padomju varas līdzskrējēji pašlaik mēģina darīt visu iespējamo, lai viņu kādreizējās darbības tā arī paliktu noklusētas.

Kā tas var izdoties? Mans uzskats ir tāds, ka ļoti konkrētas personas – Rīgas apgabala visprokurora Armīna Meistera paspārnē un aizgādībā tiek virzīts uz priekšu kriminālprocess, kurā par neslavas celšanu un vajāšanu atzīta grāmata, kas sastāv faktiski tikai no arhīva materiāliem – padomju tiesneša un padomju okupācijas varas kolaboranta un karjerista Romualda Vonsoviča taisītajiem spriedumiem, viņam rūpējoties par padomju likumības ievērošanu.

- Lieta tātad ir gana sen ierosināta. Vai tajā ir vērojama kāda virzība?

- Es nule esmu saņēmis pēc prokuratūras diktāta tapušo lēmumu atzīt mani par aizdomās turēto, un iepazīstoties ar tā saturu, man kļūst vēl daudz skaidrāks, kāpēc prokuratūra tiesās cieš vienu fiasko pēc otra – Uģa Magoņa krimināllietas iznākums ir tikai zināmākais, bet patiesībā viens no daudziem.

Jurim Stukānam ir pilnīga taisnība, kad viņš runā par prokuroru profesionalitātes defektiem. Iespaids no šī lēmuma ir tāds, ka prokuratūra ir policijas izmeklētāju brutāli piespiedusi ierakstīt lēmumā visu, ko vien ir vēlējies padomju kolaborants, tagadējais miljonārs, un izmeklētāja arī beigās ir to visu arī ierakstījusi – pat acīmredzami absurdas lietas.

- Kas tur tik absurds? Te nu gribas teikt – faktus galdā!

- Šī safabricētā kriminālprocesa ietvaros izmeklēšana ir notikusi vairāk nekā gadu, un man nav ne mazāko šaubu, ka tās ietvaros profesionālam policijas darbiniekam ir bijis iespējams absolūti precīzi noskaidrot – kā tapusi grāmata, kādā veidā ir izsūtīti un citādi izplatīti tās reklāmas materiāli, un tā tālāk.

Taču, neraugoties uz to, lēmumā ir sarakstīti vienkārši patiesībai neatbilstoši, absurdi izdomājumi. Vienkāršāk sakot, meli.

Lai to ilustrētu, minēšu tikai vienu piemēru. Bijušais padomju kolaborants Vonsovičs esot vajāts, jo grāmatu „Kolaborants” reklamējošais busiņš esot bijis novietots pie advokāta Vonsoviča lepnās Mežaparka savrupmājas. Taču tas tur nekad nav bijis novietots. Vienkārši nekad – un nav iedomājams, ka policija gada laikā šo faktu nebūtu noskaidrojusi. Taču tas netraucē neesošu „faktu” pasludināt par nozieguma sastāvdaļu.

Šādu sadomātu, melīgu faktu lēmumā ir burtiski desmitiem. Un te nu parādās jautājums – ar kādām metodēm ir iespējams panākt, lai policija un pirmām kārtām prokuratūra šādā veidā padarītu sevi par izsmieklu? Kā izbijušam padomju tiesnesim, tagad miljonāram var izdoties panākt, lai tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvji tam sāktu kalpot kā paklausīgs izrēķināšanās mēģinājumu ierocis?

- Un kāds tam varētu būt skaidrojums?

- Mans viedoklis un mans pieņēmums, kas balstīts uz manu daudzus gadus ilgo žurnālista pieredzi, ir – te nav runa tikai par miljonāra resursiem vien. Te ir runa par to ietekmi, kāda mūsdienu Latvijas varas gaiteņos visos līmeņos joprojām ir padomju varas kolaborantiem, un par to, kādas postošas valstiskas sekas vēl joprojām ir tam, ka Latvijā lustrācija tā arī nav notikusi.

Rezultātā šādi vonsoviči, kuri ir atrodami itin visās dzīves sfērās, joprojām cenšas panākt savu ar visnetīrākajām metodēm, - un ir tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvji, kuri ir gatavi pakalpot. Jo vairāk, ka epidēmijas aizsegā var mēģināt sakārtot visdažādākās lietas, kas parastos apstākļos tomēr nebūtu iespējamas.

- Saprotams. Bet, kāda var būt izeja no šīs situācijas?

- Jebkurā gadījumā es ļoti vēlētos, lai šī lieta nonāk tiesā un Romualds Vonsovičs kļūst par pirmo padomju varas kolaborantu, kurš par tādu tiek atzīts ar tiesas spriedumu. Taču tikpat labi šī prāva var kļūt arī par lakmusa papīrīti tam, cik liela patiesībā ir padomju varas kolaborantu reālā loma un ietekme mūsdienu Latvijā.

- Vai nonākšana līdz tiesai tādā strīdā maz būtu advokātam izdevīga? Tai taču publiski pievērstu vēl lielāku uzmanību kā, piemēram, Lemberga tiesai. Nāktos iztirzāt, ko nozīmē te daudzkārt pieminētais vārds “kolaborants”, cik pamatoti vai nepamatoti tas lietots attiecībā pret konkrēto personu.

- Redziet, kā mēs redzam no šī tagadējā kunga, toreizējā tovarišča savulaik taisītajiem spriedumiem, viņš arī toreiz īpaši nedomāja uz priekšu un turpināja ar saviem spriedumiem balstīt padomju okupācijas varu vēl pēc Atmodas sākuma. Var tikai minēt, vai tagad Vonsoviča kungs, kuru tik ļoti ir sāpinājis tas, ka sabiedrība ir uzzinājusi par viņa sadarbību ar padomju okupācijas varu, ir kārtīgi padomājis par šīs lietas iznākumu.

- Grāmatas izdošana un tās reklamēšana traktēta kā drauds personai, tās ģimenei. Pamatoti?

- Kriminālprocesa sākšana ir tikpat absurda kā lietas, kas sarakstītas lēmumā par manis atzīšanu par aizdomās turēto. Taču mēs visi zinām, ka pie mums „bezkompromisu tiesiskuma” vārdā ir iespējams viss. Tāpēc, atkal izmantojot to pašu metaformu, teikšu tā: ja vienam konkrētam klitoram nevis Krievijā, bet tepat Latvijā izdosies panākt, ka tiek atzīts – viņa nosaukšana par klitoru ir noziedzīga neslavas celšana, tas būs acīmredzams apliecinājums tam, ka padomju kolaborantu ietekme mūsdienu Latvijā ir nevis vienkārši liela, bet grandioza un ka šādas izrēķināšanās ar tiem, kas ceļ gaismā vēsturisko patiesību un nebaidās paust savu kolaborantiem netīkamo viedokli, kļūs aizvien biežākas.

Pārpublicēts no laikraksta Diena.

Novērtē šo rakstu: