Kad pagātne neatlaiž: kā Tieslietu ministrijas atbilde par Lustrācijas likumu atklāj Latvijas nespēju attīrīties

Ministrijas vēstule, ko parakstījis Juridiskā departamenta direktors A. Remesovs, pēc formas ir korekta, taču pēc satura — valsts bezatbildības apliecinājums. Tā ir vēl viena liecība tam, ka Latvijā lustrācija netika īstenota ne juridiski, ne morāli, un šī neizdarība joprojām kavē valsts attīstību.

 Formāli pieņemts — būtībā noraidīts

Atbilde satur pazīstamo ierēdniecības formulu: “Jūsu priekšlikums nodots izvērtēšanai tiesību politikas izstrādātājiem.”

Tā ir frāze, kas neko nenozīmē. Tā neatbild uz jautājumu — vai Latvijai vispār ir politiska griba izvērtēt komunistiskā režīma mantojumu?

Vēl ciniskāks šķiet teikums: “Personai nav subjektīvu tiesību prasīt viņas izstrādāta likumprojekta pieņemšanu.”

Tādējādi Tieslietu ministrija nevis atzīst, ka jautājums par lustrāciju ir valstiski būtisks, bet gan uzsver — Jums nav tiesību to prasīt.

Tas ir klasisks birokrātiskās aizsardzības paņēmiens: aiz juridiskas normas paslēpt bailes no atbildības.

Lustrācijas trūkums – stagnācijas sakne

Pēc vairāk nekā trīsdesmit neatkarības gadiem Latvija ir viena no retajām postpadomju valstīm, kas neīstenoja pilnvērtīgu lustrāciju.

Atšķirībā no Čehijas, Polijas vai Vācijas, kur pagātne tika izmeklēta, un sabiedrība atguva ticību savām institūcijām, Latvijā bijušie režīma darbinieki palika sistēmā – tieslietās, prokuratūrā, drošības struktūrās un politikā.

Rezultāts ir redzams šodien:

valsts pārvaldē joprojām valda necaurspīdība un bezatbildība,

tiesu sistēmai sabiedrība neuzticas,

politiskā kultūra ir aizdomīgi piesardzīga, it kā sabiedrība vēl būtu “zem kontroles”.

Šāda situācija nav tikai morāls jautājums. Tā ir ekonomiskās un tiesiskās stagnācijas sakne. Kad bijušo struktūru cilvēki turpina ietekmēt lēmumus, sabiedrībai tiek nosūtīts vēstījums: “Pagātne ir neaizskarama, un taisnīgums ir relatīvs.”

Ministrijas klusēšana — sistēmas pašsaglabāšanās instinkts

Tieslietu ministrijas izvairīgā atbilde nav nejauša. Tā atspoguļo ierēdniecības pašsaglabāšanās mehānismu — jebkura iniciatīva, kas apdraudētu vecās struktūras vai varētu izgaismot cilvēku biogrāfijas, tiek nogremdēta “izvērtēšanā”.

Nav brīnums, ka atbildes paraksta nevis ministre, bet departamenta direktors.

Tā ir simboliska robeža — politiskā atbildība tiek nodota birokrātijai, kas neuzņemas nekādu atbildību sabiedrības priekšā.

Lustrācija kā priekšnoteikums tiesiskai valstij

Lustrācija nav atriebība, kā bieži apgalvo tās pretinieki. Tā ir sabiedrības pašattīrīšanās un uzticēšanās atjaunošanas process.

Bez šāda procesa valsts nevar patiesi kļūt tiesiska.

Lustrācijas likums būtu:

instruments, kas ļautu pārbaudīt personu pagātni publiskos amatos,

signāls sabiedrībai, ka vara ir morāli atbildīga,

aizsardzība pret veco sistēmu atjaunošanos jaunās formās.

Tieši šī tiesiskuma un morālās atbildības trūkuma dēļ Latvija neattīstās pilnvērtīgi, bet dzīvo kā valsts, kas pati baidās no savas pagātnes.

Kopsavilkums: klusēšana kā stagnācijas politika

Tieslietu ministrijas atbilde ir ne tikai formāla — tā ir vēsturiskas bezdarbības turpinājums.

Kamēr Latvijā nebūs drosmes pateikt, kas bija kas, un likuma ceļā nosaukt pagātnes struktūras vārdos, tikmēr šī valsts turpinās dzīvot morālas nenoteiktības zonā.

Lustrācijas likums nav tikai juridisks instruments — tas ir Latvijas pašcieņas tests.

Un katra šāda Tieslietu ministrijas “izvērtēšanas” atbilde apliecina, ka šo testu mēs vēl neesam nolikuši.

Novērtē šo rakstu: