Kad policija sāk interesēties par grāmatām: koruptā tiesnese Dina Valdmane (Suipe), Lato Lapsas grāmatas un kratīšanas
Pietiek lasītājs07.03.2025.
Komentāri (62)
Iesaki rakstu: 
Latvijas tiesībsargājošās iestādes turpina demonstrēt savu "neatkarību" un "objektivitāti", vienlaikus pārkāpjot robežas, kas arvien vairāk atgādina politiski motivētu izrēķināšanos. Šā gada 30. janvārī tika veikta kratīšana žurnālista un rakstnieka Lato Lapsas dzīvesvietā, bet nepilnu mēnesi vēlāk – 20. februārī – identiska operācija atkārtojās kādas citas personas mājoklī.
Abos gadījumos uzkrītošas ir ne tikai tiesībsargājošo iestāžu metodes un izrādītā degsme, bet arī kāda būtiska sakritība: kratīšanas akceptējusi viena un tā pati Rīgas pilsētas tiesas tiesnese Dina Valdmane. Un tas jau vairs neizskatās pēc nejaušības.
Kad par "pierādījumiem" kļūst grāmatas
Ja janvāra kratīšanas laikā tika izņemti dokumenti, ierīces un citi personiski priekšmeti, tad februāra operācija parādīja, ka policija ir spērusi vēl vienu soli tālāk. Šoreiz amatpersonas ne tikai konfiscēja dažādus priekšmetus, bet pat rūpīgi fotografēja Lato Lapsas grāmatas.
Jā, Jūs nepārklausījāties – tiesībsargājošās iestādes Latvijā ir sākušas dokumentēt, kāda literatūra atrodas pilsoņu mājokļos. Rodas jautājums – kas būs nākamais solis? Vai kāds vēl atceras vēsturi un laikus, kad "nepareizas" grāmatas tika ne tikai konfiscētas, bet arī dedzinātas?
Tiesnese Valdmane – īpaši izvēlēta izpildītāja?
Ne mazāk būtiska ir cita "sakritība": abas kratīšanas apstiprinājusi viena un tā pati tiesnese – Dina Valdmane (agrāk pazīstama ar uzvārdu Suipe). Latvijas tiesu sistēmā netrūkst tiesnešu, tomēr, kad runa ir par īpaši sensitīviem gadījumiem, izvēle, šķiet, vienmēr krīt uz konkrētiem cilvēkiem, kuriem nepiemīt nekādas iekšējas dilemmas par apšaubāmu sankciju parakstīšanu.
Tiesneses D. Valdmanes vārds jau ir parādījies vairākos līdzīgos gadījumos, un tas liek domāt, ka viņa ir nevis nejaušs elements šajā spēlē, bet gan rūpīgi izvēlēta izpildītāja. Vai viņa apzinās, kādu lomu spēlē? Un, ja apzinās – kāpēc to turpina?
Kurp mēs ejam?
Šie notikumi skaidri iezīmē ceļu, kas ved prom no tiesiskas valsts principiem un tuvina autoritāras varas metodēm. Kad valsts iestādes sāk interesēties par to, kādas grāmatas pilsoņi lasa, mēs vairs nerunājam tikai par izmeklēšanu – mēs runājam par bīstamu precedentu.
Un, kā jau ierasts, par to neviens neatbildēs. Vai arī šoreiz viss būs citādi?
Zīmīgi, ka 27. februārī Eiropas Cilvektiesību tiesa pasludināja spriedumu lietā "Krieviņa pret Latviju", kurā tiesa nepārprotami Latvijai norādīja, ka pierādījumu nozīme konkrētajā kriminālprocesā bija tikai datiem, kas atradās izņemtajā ierīcēs, bet ne ierīcēm kā tādām.
Līdz ar to tiesa uzskatīja, ka būtu bijis pietiekami izdarīt attiecīgo datu kopijas nevis ilgstoši paturēt pašas ierīces. Tiesas lēmums nav pārsūdzams un ir saistošs Latvijai arī citos kriminālprocesos.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
