Kad prokuratūra sarīkojusi paraugprāvu par lietām, no kurām neko nejēdz, bet "Pfizer" vakcīnām izšķiestos desmitus miljonu eiro "neredz"
Ilze Viņķele14.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kārtējā tiesas sēde, kurā skatīja manu lietu par it kā bezdarbību Covid 19 vakcīnu iepirkumā. Klausoties bijušo kolēģu liecības, vienā brīdī gribējās raudāt par notiekošā bezjēdzību. Apsūdzībai interesē tikai viens iepirkums, vispār neskatot kontekstu, un tas, kādēļ vakcīnu loģistikai nepiesaistīja armiju.
Kolēģu liecības atmiņā atsvaidzina 2020. gada notikumus, kas nu jau padzisuši. Neziņa, informācijas trūkums, krīzes centralizēta nevadīšana, kurā Veselības ministrija pirmo Covid gadu airēja par visiem, liecības par nenormālo pārslodzi, stresu un izdegšanu, par politiķu kaprīzēm… Bet jautājums paliek – a kāpēc nepiesaistījāt armiju…
Un kolēģu pacietība liecībās apsūdzību izglītot par epidemioloģijas pamata konceptiem. Par to, kas ir “vakcinācijas aptvere” – a kā jūs tā izdomājāt, cik jāvakcinē?, “pūļa imunitāte”, ka vakcinējamo prioritārās grupas pēc riska (ne politiskās konjunktūras, kur daži krita gar zemi, jo vajadzēja valdību vakcinēt pirms pensionāriem) nav Viņķeles izdomājums, bet imunizācijas kā tādas koncepts. Un vēl un vēl…
Šoks un totālais apjukums pēc raganu medību pirmā cēliena 2021. gada sākumā par vakcīnām ir atkāpies, politiski un citu interešu dēļ uzkultās putas noplakušas, un paliek liecības no cilvēkiem, kas savu zināšanu, kompetences un godaprāta ietvaros totālā informācijas trūkuma apstākļos ik dienu, ik stundu pieņēma lēmumus, cenšoties izdarīt labāko.
Liecības tiesā arī iezīmē, cik būtiski katrs mēnesis un pat nedēļas nesa klāt jaunu informāciju, kas īsā laikā mainīja pieņēmumus, lēmumus un rīcības. Bet apsūdzības jautājums - a kāpēc tomēr nepiesaistījāt armiju? Un liecinieku dažādos toņos un intonācijās vaicātais pretī – jūs tiešām neko nesaprotat?
Kad prokurors vienā no manis pratināšanām izmeta frāzi – klausījos parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdes un tā arī nesapratu, ko vispār Veselības ministrija 2020. gadā darīja. Mana sejas izteiksme pēc tā lika advokātei iegrūst dunku sānos un nošņākt – lūdzu, nē, lūdzu neko nesaki.
Mana iztiesāšana vilksies pāris gadus. Un, jā, tā ir paraugprāva. Un, jā, es tur stāvu arī par saviem kolēģiem, par to, lai mēs varam no krīzēm mācīties, bet ar paraugprāvām neparalizējam politiskās un valsts pārvaldes spēju reaģēt un lemt citās krīzēs, kurās būs līdzīga neprognozējamība, informācijas trūkums un neskaidrība.
Tomēr paliek viens jautājums – kā ar tām Pfizer vakcīnām, ko pēc ļaunuma saknes izravēšanas vieglu roku par nodokļu maksātāju naudu desmitiem miljonu vērtībā sapirka bez sāta, lai gan jau bija zināms, ka tās nevarēs izlietot.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
