Iesaki rakstu: 
2017.gada vasaras noslēgumā manu patiesu ziņkāri radīja jaundibinātā kustība „Par” ar inteliģentiem cilvēkiem priekšgalā un dažiem pelēcīgiem traipiem, kuri jau pabijuši lielajā politikā. Iesākums bija labs. Man jo īpaši uzrunāja vairāki kustības līdzdibinātāji, tostarp Mārtiņš Staķis – uzņēmējs, zemessargs un reizē arī, patiesi, laba LTV raidījuma „Saknes debesīs” vadītājs. Noticēju kā nomaldījusies avs.
Tuvojoties vēlēšanu gadam, arvien vairāk iezīmējās tas, ka kustība bez „lielā brāļa” nekur netiks, tādēļ kā ar burvju zižļa mājienu pielīmējās „Attīstība”. Tā kā esmu no tām pašām aprindām, kuras augstāk minēju, atzīmēšu, ka garīguma saikne ar politiku manām ausīm ir kaut kas jauns, un Rīga ir maza tāpat kā Ģertrūdes ielas nams numur 42, kur vietu atradusi ne tikai Jura Pūces sievas Zaigas biedrība „Ascendum”, bet arī Mārtiņa Staķa kafijas un kafejnīcas biznesa juridiskās adreses un biroji. Turklāt vienā un tajā pašā stāvā.
Tādēļ nedaudz pievērsīšos raidījuma „Saknes debesīs” izbijušā vadītāja ienākšanai politikā. Lieki piebilst, ka gluži jaunpienācējs politikā viņš nav, lai arī pats apgalvo pretējo – „līdz šim neesmu bijis nevienā partijā un stāvējis tālu no politiskās virtuves, tāpēc biju tikai dzirdējis, ka principi politikā netiek augstu vērtēti un mirkļa izdevīgums, iesēdētas vietas un amati ir svarīgāki par ilgtermiņa valsts interesēm vai partijas vērtībām”. Stāvējis politiskajai virtuvei viņš ir visai tuvu.
Zināms, ka Staķa māte Dagnija savulaik bija aktīva ZZS biedre un kādu laiku ir vadījusi arī Labklājības ministriju arī laikā, kad traģiskā ugunsgrēkā ziemas spelgonī kādā no aprūpes centriem gāja bojā daudz cilvēku. Taču tas sen ir aizmirsts un vairs nav aktuāli.
Par Staķa ienākšanu politikā var teikt tā, ka viņš gluži tāpat kā citi saprot, ka jautājumus, no kurienes mēs nākam, kas mēs esam un kurp ejam, agrāk vai vēlāk sev uzdod ikviens. Tādēļ arī Staķis ir nokļuvis politikā.
Viņš un viņa ģimene ir ne mazums naudas ieguldījuši partijas „Attīstībai/Par” un kustības „Par” kasē. Pavisam Staķu ģimene gada laikā ir saziedojusi 38 255,62 EUR (KNAB informācija). Tas gan ir pēc kases grāmatas, nevis melnās partijas kladītes.
Piekrītu Mārtiņa teiktajam, ka „nauda var iesist ķīli garīgumā – ja neesi kaut kā augstāka vārdā gatavs no kaut kā atteikties, īpaši jau naudas, tad kur tad tevī ir garīgums? Turklāt ziedot nenozīmē atdot lieko, nevajadzīgo, bet kaut ko nozīmīgu, pašam noderīgu, jo ziedošanas jēga ir mācīt nepieķerties lietām, un caur to mēs saņemam daudz svētības. Es desmito tiesu ziedoju no pirmās dienas, kopš esmu draudzē, un tiešām uzskatu, ka mana rocība nāk caur to, ka no naudas spēju arī atteikties”, taču neizskatās, ka viņš šajā ziņā kļūs garīgāks reliģiskā nozīmē, varbūt ieguvis politisko garīgumu un pretim saņem nevis daudz svētības, bet gan daudz naudas.
Staķis ir nokļuvis siltā vietiņā un savu ieguldījumu atsitīs caur Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāra algu, kas bruto ir ap 3361 euro mēnesī. Tiesa, tas varētu būt vesela gada smags un cītīgs darbs, varbūt viņam ir arī vēl kāds plāns, lai pie mantības tiktu ātrāk, kas to lai zina, kādi plāni partijai ir uz 2% no IKP. Izskatās, ka līdzīga doma ir arī Artim Pabrikam, kurš partijas ir mainījis biežāk nekā zeķes, jo viņš deviņu mēnešu laikā partijai ir ziedojis 30 083,00 EUR (KNAB), lai tiktu pie sen kārotā aizsardzības ministra krēsla.
Par Pūces ģimenes iesaisti partijas līdzfinansēšanā labāk aizvērt acis (ap 60 000 euro), jo, būdams Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, paspēja laikam sakasīt daudzus simtus tūkstošu, lai varētu uzturēt visai nesekmīgu kustību ilgstoši un tagad ticis par ministru vienā no naudīgākajām ministrijām, jo caur VARAM plūst gandrīz visa Eiropas fondu nauda. Naudas plūsmas sadales pārvalde ir būtiska komponente.
Atgriežoties pie Staķa, tad viņš pats reiz ir teicis, ka, „ja paskatāmies atpakaļ un paanalizējam, kāpēc kāds dabūja tieši šo darbu vai kāpēc satika šo cilvēku, bieži vien izkristalizējas kāds vietā un laikā pateikts vai dzirdēts teikums, kuru viņš uztvēra un saprata”. Šeit būtu vieta pieņēmumam, ka Staķis, pirms kļuva par aktīvu kustības „Par” biedru un spokes person, noteikti bija kopā izmalkojis neskaitāmas kafijas tases kopā ar Juri Pūci, Edgaru Jaunupu un citiem „Attīstības” virzītājiem tuvāk mērķim.
Vilks aitu barā nospēlēja izšķirošu lomu, kad vajadzēja samierināt Pavļutu un Pūci un pārliecināt citus baltos kreklos tērptos „Par” cilvēkus, ka ir nepieciešams „vecākais brālis”, lai realizētu kustības mērķus.
Vai dziļi ticīgs cilvēks tā varētu darīt, ka ar viltu un māņiem gūt sev labumu uz citu vientiesīguma rēķina? Šaubos. Zemeslode ir apaļa!
„Lai būtu garīgs, nav jābūt svētajam. Manuprāt, garīgs ir jebkurš cilvēks, atšķiras tikai katra garīguma mērs.” (M.Staķis)
P.S. „Attīstībai/Par” ar katru jaunu dienu parlamentā nāk klajā ar sen aizmirstām lietām, kas, izskatās, bija jau sakārtotas, bet te, pēkšņi, izvilktas atkal laukā, - un prasa no valsts 40 miljonu eiro. Kas būs nākamais - viendzimuma laulības atbalstīšana, praidu līdzfinansēšana un bērnu adopcijas viendzimuma pāriem?
Avoti:
KNAB
VID
Seko mums 
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
