Kad spēle beidzas: kā "Vienotības" tieslietu ministre Lībiņa un Latvijas valdība klusībā destabilizē cietumu drošību un mieru
Pietiek lasītāja08.04.2025.
Komentāri (18)
Iesaki rakstu: 
Bez diskusijas. Bez brīdinājuma. Bez elementāras domāšanas. Ieslodzījuma vietu pārvalde ir nolēmusi paspēlēties ar dinamītu. Ne burtiskā, bet sociālā nozīmē. Zem šķietami nevainīga likumprojekta (MK noteikumu projekts “Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi”, ID 23-TA-1386) paslēpts brutāls aizliegums: nolemts liegt ieslodzītajiem piekļuvi jebkādām videospēļu konsolēm ar interneta pieslēguma iespēju. Tātad visām mūsdienu konsolēm. Punkts.
Oficiālā versija? Atļautas būs konsoles “bez tīkla moduļa”. Realitāte? Tās sen vairs neeksistē – neražo, netirgo, dabūt nevar. Tas ir kā pateikt: “Spēlēt drīkst, bet tikai uz konsoles, kuru nav iespējams nopirkt.”
Un šeit sākas groteska. Valsts klusē. Cilvēki maksā. Simtiem tuvinieku – māsas, sievas, tēvi – joprojām pērk šīs konsoles uz nomaksu. Iedomājieties, kāds prieks kamerā: “Tev dāvana – spēļu konsole!” Tikai pēc dažām dienām pienāk ziņa: “Izmet miskastē. Tava valsts tā lēma.”
Kāpēc tas notiek? Nauda, kā vienmēr. Jo par katru konsoli tiek maksāts. Un, ja par konsoļu lietošanu tiek maksāts, bet ierīces vēl drīkst ienest – jāļauj pasūtīt, samaksāt, nodot... un tikai pēc tam aizliegt. Lai sistēma nopelna. Netīri, bet efektīvi.
Samērīgums? Cilvēktiesības? Humānisms? Nē. Nav pat informatīvas kampaņas, kur nu vēl sabiedriskas apspriešanas. Nav nekādas ietekmes analīzes. Tikai klusēšana. Tikai cinisms. Tikai sods.
Konsole ar Wi-Fi, bez interneta? Tas nav “drauds drošībai”. Tas ir dārgs plastmasas klucis. Latvijas cietumos Wi-Fi oficiāli nav. Pat ja būtu – bez parolēm un tīkla konfigurācijas ierīce neko nevar. Šobrīd konsoli padarīt “nedrošu” ir iespējams tikai ar kārtīgu devu iztēles vai kontrabandas telefonu kabatā. Un tad, dārgie draugi, jautājums nav par konsoli. Jautājums ir par režīma kontroles caurumiem kā Šveices sierā.
Paskatāmies uz āru. Kanāda? Ierobežo funkcijas. Norvēģija? Arī Breivīkam pieejamas videospēles. Lielbritānija? Ierobežo, bet neaizliedz. Latvija? Aizliedz. Visiem. Jo nespēj pārvaldīt.
Kas būs tālāk?
- Neapmierinātība kamerās.
- Dumpji.
- Pieteikumi tiesā.
- Bojāta manta.
- Un, protams, miljoni no nodokļu maksātāju kabatas kompensācijām.
Tikmēr valsts ierēdņi glīti uzvalkos taisnojas: “Tās ir drošības intereses.” Kādas, tieši? Kur? Kad pēdējo reizi Latvijā konsole tika izmantota kā instruments noziegumam? Cik tādu gadījumu ir? Kur statistika, pētījumi?
Nav argumentu. Ir tikai ideoloģija. Vecā, putekļainā padomju doktrīna: ieslodzītais nav cilvēks. Viņam nav jāspēlē. Nav jārelaksējas. Nav jādzīvo, tikai jāsēž. Jāsēž, jāpazemojas, jājūtas kā dzīvniekam būrī.
Bet mēs jau saprotam: videospēles palīdz. Psihologi to zina. Jau gadiem zinātnē pierādīts – tās mazina stresu, depresiju, trauksmi. Tās saglabā cilvēkā cilvēku. Tāpēc arī šis aizliegums nav nejaušība. Tas ir instruments. Lēts, brutāls, represīvs instruments.
Un tagad, brīdī, kad Latvija tik skaisti runā par taisnīgumu, rehabilitāciju un humānu sodu, aiz slēgtām durvīm top spridzeklis. Jo šī nav cīņa par plastmasas kastītēm. Šī ir cīņa par to, vai Latvija spēj būt civilizēta valsts – arī aiz restēm.
Aicinu:
- Ministru prezidenti – apturēt šo idiotisko projektu;
- žurnālistus – padarīt šo par virsrakstu;
- sabiedrību – neklusēt.
Jo šoreiz, kad spēle beigsies, neviens vairs nesmiesies.
Seko mums 
Saeima Baibu Braži ārlietu ministres amatā apstiprināja 2024. gada 19. aprīlī. Visu ministres darba vizīšu un tikšanos fokusā ir bijis atbalsts Ukrainai, Latvijas drošība un ekonomiskā izaugsme, un Latvijas cilvēki, viņu drošība un labklājība.
Daži mēļo, ka krievija esot piedāvājusi Trampam šādu gājienu: atbloķēt iesaldēto krievu naudu un par to iepirkt krievijai ASV lidmašīnas. Pagaidām civilās.
Publiskajā telpā ik pa laikam uzvirmo kārtējie apgalvojumi par to, cik daudz kas Latvijas veselības aprūpes sistēmā nenotiek, cik daudz tiek kavēts, cik dārgi viss izmaksā. Taču daudz mazāk tiek runāts par to, kas patiesi tiek darīts, kas ir paveikts, kāpēc izmaksas ir tādas, kādas tās ir, kādi faktori to ietekmē un cik būtiska ir lēmumu pieņemšana slimnīcas un sabiedrības labā.
Kad Ogres deputāte, kura ir pazīstama vairāk ar vājību uz stiprajiem dzērieniem nekā ar konkrētiem darbiem, pēkšņi sāk uztraukties par droniem, pagrabiem un plūdiem, cilvēkiem ir pilnīgas tiesības uzdot vienu vienkāršu jautājumu: kur Tu biji visu šo laiku?
Birokrātijas mazināšana ir viena no valdības prioritātēm, kas tika definētas šī gada sākumā, izveidota arī birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Kamēr gari un plaši diskutējam par nepieciešamību samazināt birokrātiju, ik dienas tā izmaksā noteiktu summu no mūsu, nodokļu maksātāju, līdzekļiem. Turklāt birokrātija patērē ne tikai mūsu naudu, bet arī laiku, taču laiks, kā zināms, arī ir nauda. Diemžēl no birokrātijas šobrīd nav pasargāta neviena nozare, tostarp, arī izglītība.
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
