Iesaki rakstu: 
Gluži kā nepaklausīgs un nikns vācu aitu suns bijušais Vācijas kanceles Gerhards Šrēders, kurš no Putina par labu kalpošanu līdz šim ik gadu ir saņēmis miljonus, beidzot liekas ir iekodis saimnieka rokā, publiski paziņojot, ka Krima tomēr ir Ukrainas teritorija. Vēl jo vairāk, divkosīgais vācietis norādīja, ka Kremļa veiktā Krimas aneksija ir uzskatāma par rupju starptautisko tiesību pārkāpumu.
Acīmredzot vācietis sajutis gruzduma smaku un, negribēdams piedzīvot hitleriešu likteni, dažas dienas pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas tik ļoti gaidītā sprieduma, saskaņā ar kuru Krievija pārkāpj un uzspļauj cilvēktiesībām okupētajā Krimā, ir mainījis savas domas. No otras puses pastāv ļoti maza iespēja, ka Šrēderam ir uzticēta Kremļa āksta loma, liekot sākt kuluāros runas par to, ka Kremlis patiesībā varētu arī pamest Krimu.
Gerhards Šrēders bija izcils Kremļa saimnieka vasalis ar spēcīgu prokremlisku orientāciju un ietekmi uz vecās Eiropas enerģētikas jomu. Kā teikt, augstākā kaluma Eiropas politiķis, pat labāks par franču vaukšķiem Makronu un Sarkozī. Izskatās, ka Gerhards negrib stāties tiesas priekšā, kā tagad nākas Sarkozī, jo bija „mazliet” aizrāvies ar korupciju.
Bet, turpinot par Šrēderu, gribu tikai atgādināt, ka viņš ir Kremļa ROSNEFTJ direktoru padomes priekšsēdētājs un GAZPROM starptautisko projektu kurators. Gandrīz tas pats, kas pie mums Aigars Kalvītis, tikai daudz „varenāks”, bet ne mazāk Kremļa ikrus aprijies. Tāpēc nav brīnums, ka Vācija tik ļoti grib pabeigt krievu Nord Stream II gāzes cauruli.
Visu šo laiku Šrēders ir palīdzējis Kremlim vairot politisko un finansiālo ietekmi Eiropā, bonusā vēl palīdzot vairot Kremļa bagātības, tirgojot Krievijas energoresursus Eiropā. Pateicībā par Šrēdera uzticību Putins neskopojās ar naudu, kad runa bija par izkalpīgā vācieša atalgošanu. Vēl jo vairāk tās Putinam nebija žēl, jo Gerhards piedevām izplatīja Kremļa propagandu Eiropas Savienībā.
Nezinu, kas licis vecajam vācietim mainīt domas, jo vēl 2019. gadā viņš paziņoja, ka „Krima kopš seniem laikiem pieder krieviem, tāpēc tās pievienošana Krievijas Federācijai ir likumīga, skatoties no juridiskā skatupunkta”. Savukārt 2020. gadā bijušais Vācijas kanclers publiski norādīja, ka „neviens Krievijas prezidents neatdos Krimu Ukrainai”. Uz viņa izteikumiem Ukrainas vēstnieks Vācijā Andrejs Meļņiks piedāvāja 76 gadus vecajam Putina „kalpam” saderēt, ka Ukraina atgūs kontroli pār Krimu ātrāk, nekā Šrēders nolikšot karoti.
2020. gadā Šrēdera viedokli mainīja Kremļa katastrofālā sakāve naftas tirgū, ko izcili paveica Saūda Arābijas naftas produktu tirgoņi, izspiežot krievu gāzi no Eiropas Savienības tirgus, - tās vietā nāca amerikāņu sašķidrinātā dabas gāze. Visticamāk tāpēc Kremlis apsolīja Šrēderam maksāt 600 000 euro gadā cerībā, ka vācietim izdosies kaut kā sakārtot situāciju par labu Kremlim, bet izskatās, ka nekas īsti nesanāks.
Pagāja vēl kāds laiciņš, un 2021. gada 16. janvārī vecais vācietis jau visiem paziņoja, ka Krimas aneksija ir Krievijas rupjš starptautisko tiesību pārkāpums, norādot, ka „Putins ir pārkāpis to robežu, kuru nevajadzēja”. Respektīvi, Šrēders diplomātiski paskaidroja, ka Kremlis ir bezcerīgi zaudējis šajā cīniņā.
Ņemot vērā to, ka Šrēders salīdzinājumā ar mūsdienu Krievijas politisko eliti ir ar vismazāk izskalotām smadzenēm, viņš varētu būt vienīgais no Putina pietuvinātajiem, kurš varētu vislabāk novērtēt, cik lielos s... šoreiz ir nonākusi Krievija, un pavēstīt pārējai pasaulei, ko tālāk varētu darīt Kremlis.
Vācijas izbijušā kanclera paziņojums ir signāls Eiropas politiķiem, ka Kremlis varētu būt gatavs sākt sarunas par Krimas atdošanu Ukrainai. Šrēders: „Putins ir svarīga figūra Krievijā, bet mēs īsti nezinām vai viņš vienīgais ir atbildīgs par visu, kas notiek ar Krieviju.”
Diplomāti teiktu, ka vācietis pateica, ka krievu elite ir gatava konsultēties ar Rietumiem par to „publisko grēkāžu” noteikšanu Krievijā, kas būtu jāsoda par Krievijas agresīvo politiku laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam.
Turklāt Gerhards kā jau Putina kalps izmantoja izdevību paust Kremļa vēstījumu. Proti, viņš uzsvēra, ka Eiropas Savienībai ir jākļūst spēcīgākai, lai spētu stāties pretī ASV un Ķīnai. Saprotot, ka Krievijai šo „ekonomisko milžu” klubiņā nav īsti vietas, Gerhards jau samērā laicīgi pirms šogad gaidāmajām vēlēšanām ir sācis izplatīt Kremļa vēstījums.
Un liktos, ka Šrēdera teiktais, ka neviens Krievijas prezidents neatdos Krimu, nonāk pretrunā ar ietekmīgā vācieša tagad sacīto, bet 2021. gadā tas iegūst pilnīgi jaunu jēgu. Tas vairāk izskatās pēc mājiena, ka pēc Krievijā pastāvošās pārlieku ieilgušās sistēmiskās krīzes tur var arī nebūt vairs tāda „prezidenta”, kā mēs to Eiropā saprotam. Putins sen jau vairs nav prezidents, un vispār Krievijā nekad nav bijis prezidenta!
Turklāt šie Šrēdera kā Putina uzticamības personas Eiropā izteikumi vienkārši ir iznīcinājuši Kremļa propagandas grūti paveikto darbu pēdējo sešu gadu laikā. Šai sakarā Kremļa propagandas mašīna klusē. Piemēram, tikko kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa nāca klajā ar savu spriedumu Krimas lietā par labu Ukrainai, tā Maskavā, Simferopolē un vēl vienā otrā Prigožina troļļu fermā sākās manāma rosība, bet pēc Šrēdera izteikumiem ir tikai kapa klusums, jo okupantiem nav vairs, ko teikt!
P.S. Крим – це Україна
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
