Iesaki rakstu: 
Pirms dažām dienām, 6.maija raidījumā “Bez tabu” redzēju šokējošu sižetu – žurnālisti intervēja ar C hepatītu slimu vīrieti, pie kam - jau aknu cirozes stadijā. Tas, protams, nekas šokējošs nav – daudzi slimo, un daudziem ir aknu ciroze. Bet mani pārsteidza tas, ka valsts ierēdņi neļāva šim vīrietim saņemt paša pasūtītās un apmaksātās zāles, vietā piedāvājot... apaļu neko, ja vien par “kaut ko” neuzskata iespēju tuvākajā laikā šķirties no šīs pasaules. Īsāk sakot – mēģināja noslepkavot.
Izklausās skarbi, bet kā lai citādāk nosauc darbību, kad slimam cilvēkam atņem zāles, kuras nepieciešamas viņa dzīvības glābšanai? Bet tālāk sekoja interesantākais – izrādās, ka centīgie ierēdņi ieviesa praksē kādu svaigu “likumu”.
(Neliela atkāpīte. Agrāk C hepatītu Latvijā ārstēja ar interferonu, bet izārstēto procents bija zems, aptuveni 50%, toties veselību no šī ārstēšanās kursa pamatīgi sabeidza faktiski visi pacienti. Turklāt pacienta līdzmaksājums, ja vien viņam nebija trūcīgā statusa, bija 300 EUR mēnesī, bet ārstēšanās kurss ilga 48 nedēļas, t.i., - gandrīz gadu. Rēķiniet paši...
Par laimi, pasaulē jau pasen ir izgudrotas, pārbaudītas un ieviestas jaunas zāles, kuras faktiski bez blaknēm un ātri – vien 12 nedēļās izārstē vairāk nekā 96% nāvējošā vīrusa slimnieku. Vienīgā nelaime – Latvijas valsts tās neapmaksā, bet nopērkamas vairumam Latvijas iedzīvotāju tās nav astronomiskās cenas dēļ – 64 000 (sešdesmit četri tūkstoši) EUR.
Formāli skaitās, ka valsts apmaksā šīs zāles tad, kad slimība jau ir progresējusi līdz aknu cirozei, un tad ārstu konsīlijs var nolemt slimnieku ārstēt ar jaunajām zālēm, bet praksē es zinu jau divus gadījumus, kad slimnieki šādā stadijā paši ir spiesti meklēt risinājumus – valsts neko neapmaksā. Zinu arī trešo gadījumu, kad vēl pajauna sieviete diemžēl nekādu risinājumu nepaspēja atrast, jo no aknu cirozes nomira.)
Nu, lūk, un raidījumā intervētais vīrietis bija atradis šo pasaulē plaši zināmo glābiņu, proti – farmācijas lielvalstī Indijā ražo šīs jaunās, efektīvās zāles, un nopērkamas tās ir par 1000 – 1500 EUR, t.i., 40 – 64 reizes lētāk, nekā Latvijā! Vīrietis zāles pasūtījis, naudu samaksājis, un sūtījums laimīgi sasniedzis Latviju. Atliek vien iziet zāļu kursu – 12 nedēļas, un par ļauno vīrusu varēs aizmirst. Bet – STOP! Turpmākajam jums būs grūti noticēt...
Jau daudzi C hepatīta slimnieki Latvijā ir uzzinājuši par šīm Indijā ražotajām zālēm un tās iegādājušies, bet šim vīram sanāca bēdīgi. Jo laikaposmā starp zāļu pasūtīšanu un piegādāšanu Latvijā, vietējie “biznesmeņi”, juzdami, ka kārotā naudiņa nekrīt kabatās pilnā apmērā, nolēma rīkoties. Tapa “likums”, kas AIZLIEDZ ievest Latvijā šīs dzīvību glābjošās zāles no saucamajām “trešajām” valstīm! Arī privātpersonām! Arī ar atbilstošu diagnozi! Arī personīgai lietošanai!
Minētajā gadījumā Latvijas muita neļāva slimniekam zāles izsniegt un aizsūtīja tās atpakaļ uz Indiju. Tūkstoš piecsimt EUR vīrietim neatdeva...
Raidījumā “Bez tabu” divi vīreļi nožēlojami mēģināja attaisnot šī slepkavnieciskā “likuma” pieņemšanu ar rūpēm par zāļu kvalitāti; - sak, nevar jau zināt, kādā temperatūrā tās ceļojušas, un vispār varbūt tās ir viltojums. Kad es redzu šādu šakālēnu šļupstēšanu, lai atpelnītu Jūdasa grašus, ko viņu saimnieki tiem atmet, man, teikšu atklāti, nolaižas rokas. Jo tā ir Latvija, un tie ir Latvijas pilsoņi...
Cits jautājums ir par viņu saimniekiem, bonzām – beļēvičiem un co, kuri to visu ir izperinājuši. Manā vērtību sistēmā viņi pat noziedznieku kategorijā īsti vairs neietilpst – tie ir necilvēki. Gluži kā bērnu varotāji. Arī tie ir necilvēki. Jo kā vieni, tā otri izmanto upura nespēju sevi aizstāvēt, un vardarbīgi realizē savas perversās iegribas.
Bērns nespēj sevi aizstāvēt, jo viņš ir maziņš. Šinī gadījumā pieaugušais nespēj, jo necilvēkiem ir vara un tās realizācijas instrumenti. Vara notiesāt, vara izdot likumus, vara uzrīdīt policiju vai citas spēka struktūras...Un ja vēl šis pieaugušais ir slims... Pelnīt naudu uz mirstošu cilvēku rēķina ir perversi. Un ar agresīvu C hepatītu slimam cilvēkam nāve elpo pakausī...
Bet es gribu tevi, slimniek, uzmundrināt – neņem viņus vērā! Pērc Indijā zāles, ārstējies un DZĪVO!
Arī man ir diagnosticēts C hepatīts. Arī es vēl negribu mirt. Manam jaunākajam dēlam ir tikai trīspadsmit gadiņu... Pārējie arī vēl nav pat precējušies.
Nesen – pirms divām nedēļām - es atgriezos no Indijas. Jā, jā, uzminējāt - es nopirku tur šīs jaunās zāles Hepcinat-LP jeb Ledipasvir&Sofosbuvir Tablets. Es nopirku tās Deli – valsts aptiekā. Un man nav šaubu par šīs saucamās “trešās valsts” farmācijas ražojuma kvalitāti. Šaubas man drīzāk raisa pasaules “pirmās” valsts – Latvijas kvalitāte. Jo, kamēr āži par dārzniekiem, vai varam cerēt, ka dārzs uzziedēs?...
Un jūs – cilvēki, kuriem nav C hepatīta, - nedomājiet, ka šis gadījums uz jums neattiecas. Jo no C hepatīta nav pasargāts neviens – to var dabūt pie zobārsta, slimnīcā, tetovēšanas salonā, pie manikīra, pedikīra, frizētavā utt. Arī es par slimību uzzināju nejauši, pēc ērces kodiena uztaisot asins analīzes. C hepatīta vīrusu nejūt, bet tas aknās dara savu postošo darbu. Vēl to mēdz saukt arī par “kluso nāvi”. Bet stāsts jau nav tikai par to.
Stāsts ir par to, ka tautas kalpi, faktiski tās algotņi, no parazītiem jau ir konvertējušies par slepkavām. Skarbi? Jā. Bet vai šāds vārds nav piemērojams cilvēkiem, kuri liedz slimniekam ārstēšanu?...
Pat, ja jūs, paldies Dievam, esat pilnīgi veseli, neesiet vienaldzīgi. Jo jūsu vienaldzību visādi beļēviči iztulkos kā mēmu piekrišanu, kā zaļo gaismu savu zemisko, šinī gadījumā - slepkavniecisko plānu īstenošanai.
Es negribu būt vienaldzīgs. Es vēlētos, lai visi C hepatīta slimnieki izveseļotos. Tāpat reiz nomirsim, kādēļ mirt pirms laika? Tādēļ esmu gatavs palīdzēt katram, kuram nepieciešamas šīs zāles, tās dabūt. Bez materiālas ieinteresētības. Līdzjūtības un principa pēc. Un - teikšu atklāti - arī demonstrējot to, ka mans vadzis ir lūzis.
Šajā atklātajā rakstā es paziņoju, ka man ir nospļauties par dažu mantkārībā aptrakušu īpatņu “garadarbiem” - “likumiem”, kuri nes nāvi. Man tie nav saistoši. Un savas “nelikumīgi” ievestās zāles es izdzeršu un būšu vesels. Jeb, varbūt beļēviči & co sūtīs policiju man tās atņemt?...
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
