Kad valsts iestāde notic neticamajam, bet tiesa pasaka – pietiek
Pietiek lasītājs22.12.2025.
Komentāri (25)
Iesaki rakstu: 
Rīgas pilsētas tiesas 2025. gada 10. decembra spriedums lietā par faktisku nodarbinātību bēdīgi slavenās Bunkus ģimenes pārstāves Daces Bunkusas viesnīcā “Hotel KKM Design” ir daudz vairāk nekā viena darbinieka uzvara darba strīdā. Tas ir spriedums par to, kā Latvijā dažkārt strādā – vai nestrādā – darba tiesību uzraudzība.
Tiesa šajā lietā skaidri konstatēja: starp darbinieku un SIA “Hotel KKM” pastāvēja faktiskas darba tiesiskās attiecības. Darbs tika veikts darba devēja interesēs, viņa telpās, pēc tiešiem norādījumiem un kontroles. Vienlaikus tiesa nepārprotami atzina, ka darba devēja sniegtie paskaidrojumi ir pretrunīgi un tiem nevar piešķirt pierādījuma vērtību. Juridiskā valodā tas nozīmē vienu – darba devēja versijai nevar ticēt.
Šis secinājums pats par sevi jau būtu pietiekami nopietns. Taču situācija kļūst satraucoša brīdī, kad atklājas, ka tieši šiem pašiem paskaidrojumiem iepriekš bija noticējusi Valsts darba inspekcija. Vēl vairāk – darba devēja aizstāvību ilgstoši nodrošināja bijušais Valsts darba inspekcijas vecākais jurists, persona, kas perfekti pārzina iestādes darba praksi, prasības un “signālus”, uz kuriem tā reaģē.
Tiesa, protams, nevērtēja personas biogrāfiju vai iepriekšējo amatu. Tiesa izdarīja to, kas uzraugošajām iestādēm būtu bijis jāizdara jau sākumā – izvērtēja faktus. Rezultāts bija nepielūdzams: juridiski korekti noformēta aizstāvība sabruka, saskaroties ar pierādījumiem.
Šajā brīdī lieta vairs nav tikai par vienu viesnīcu vai vienu darbinieku. Tā kļūst par sistēmisku jautājumu: kāpēc valsts institūcija pieņem par ticamu informāciju, kuru neatkarīga tiesa vēlāk atzīst par neticamu? Vai juridiskā forma un profesionālais statuss Latvijā joprojām spēj aizvietot faktu pārbaudi?
Šis spriedums izgaismo bīstamu plaisu starp dokumentu formālu pieņemšanu un reālu darba tiesību kontroli. Tiesa faktiski paveica darbu, kas pēc būtības ir Valsts darba inspekcijas pamatuzdevums – analizēja darba organizācijas pazīmes, pakļautību, kontroli un piemēroja Darba likuma prezumpcijas. Fakts, ka šāds darbs bija jāveic tiesai, nevis iestādei, ir pats par sevi signāls par sistēmas vājumu.
Nav runa par ļaunprātību vai noziedzību – par to lems citas institūcijas. Taču runa ir par uzticamību. Ja iestādes notic tam, ko tiesa vēlāk atzīst par neticamu, sabiedrībai ir tiesības uzdot neērtus jautājumus. Un atbildes “viss bija formāli korekti” šeit vairs nepietiek.
Šī lieta jau ir nonākusi arī citu iestāžu – VID, Valsts policijas un KNAB – redzeslokā. Tas nozīmē, ka runa vairs nav par atsevišķu kļūdu, bet par iespējamu modeli, kur juridiska valoda ilgstoši aizsedz faktisku darba tiesību apiešanu.
Tiesas spriedums šajā lietā ir skaidrs vēstījums: ja darba devēja paskaidrojumiem nevar ticēt, tad ar tiem balstīti iestāžu lēmumi nav ilgtspējīgi. Un, ja tiesai regulāri jādara tas, kas būtu jādara uzraugošajām institūcijām, tad problēma nav tikai vienā uzņēmumā. Problēma ir sistēmā.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
