Kad viss top skaidrāks – Rebenoka slepkavība un vakcīnu trūkums
Jānis Mākoņkalns19.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Uzreiz brīdinu, ka raksts būs pilns ar sazvērestībām un lielai daļai no lasītājiem šķitīs baltiem diegiem šūts. Līdz ar to lūgums zemāk rakstīto neinterpretēt kā faktu – tās ir manas kā neatkarīga blogera spekulācijas, kurās, iespējams (!), ir daļa taisnības...
Jūs noteikti atminaties, ka pagājušā gada septembra naktī mājās tika nogalināts pazīstamais zvērinātais advokāts Pāvels Rebenoks. Slepkavība toreiz tika paveikta, izmantojot nevis šaujamieročus, bet brutālu fizisku spēku (advokāts tika nežēlīgi nogalināts ar terases dēli).
Laikam visinteresantāk un vissaistošāk par šo nežēlīgo slepkavību bija izteicies iekšpolitikas apskatnieks Māris Krautmanis – persona, kuras uzskatiem 99% gadījumu nepiekrītu, taču šis ir izņēmums.
Lūk, citāts no Krautmaņa kunga komentāra P.Rebenoka lietā:
„Publiskajā telpā parādījušās vairākas slepkavības versijas: laupīšana, cīņa par ietekmi uzņēmumā „Olainfarm” un shēmošana ar OIK, kam advokāts vai viņa pārstāvētās intereses traucējuši. Ir vēl arī ceturtā versija. Tā arī saistīta ar „Olainfarm”, bet citā aspektā, un saliek pa plauktiņiem gadu desmitiem senus notikumus, kur visos vienojošais faktors ir narkotikas, precīzāk - amfetamīns.
Pagrīdes ražošana grandiozos apmēros, privatizācijas veiksmes stāsts ar tam laikam kosmisku pirkuma summu, jaunā īpašnieka aizraušanās ar dažādām substancēm un vieglo narkotiku legalizācijas lobēšana. Vēlāk viņa nāve, kas vairs nepavisam neizskatās dabiska, un tagad arī advokāta nāve.
„Neatkarīgās” rīcībā esošā informācija ļauj izdarīt drošticamu apgalvojumu, ka Pāvela Rebenoka” slepkavība ir narkokarteļa vēstījums visām cīņā par „Olainfarm” iesaistītajām pusēm - sievām, mīļākajām, meitām, advokātiem, konsultantiem, padomniekiem un visiem pārējiem, kas piezīdušies vai vēl tikai cer piezīsties šim mantojumam. Un vēstījums ir sekojošs - „Olainfarm” pieder mums, un jūs rīkosieties, kā mēs jums liksim. Vai arī nodauzīsim ar terases dēli līdz nāvei.”1
Te gan iespējams, ka amfetamīns ir domāta kā metafora, ar kuru saprotama sabiedrības atkarība no medikamentiem, bet tikpat labi viss varētu būt domāts tieši tā, kā ir rakstīts. Attiecīgi, ka ar amfetamīna ražotnes palīdzību ir noprivatizēts viens otrs farmācijas uzņēmums un ka ap to ir izveidojies supermonopols, kas savu ietekmi nodrošina, barojot virkni Veselības ministrijas un citu veselības nozares struktūru, kā arī Konkurences padomes augstākos ierēdņus un amatpersonas, kas ne tikai atbild par kontroli, bet arī par medikamentu un veselības aprūpes pieejamību valstī.
Interesanti, ka dažus mēnešus pēc tam, kad mūsu valstī uz pilnu klapi bija iestājusies t.s. „vakcīnu krīze”, žurnāla „Klubs” baumu sadaļā varējām lasīt šādas rindiņas:
„Mazajā piejūras valstiņā no amata atkāpās amatpersona, kurai pārmeta vilcināšanos ar tautas vakcinēšanu pret kādu jaunu kaiti. (...) Proti, it kā nepamatoti nobremzētais ražotājs [„Pfizer”] par savu sadarbības partneri mazajā piejūras valstiņā bija izvēlējies vietējo firmu, kas gadiem bija dominējusi vietējā medicīnas pakalpojumu tirgū. Savukārt amatpersona ar šo firmu atklāti un slēpti konfliktēja jau sen, vēl pirms pasaule iepazina kaiti un vakcīnas pret to. Citiem vārdiem sakot, negludumi vakcīnu lietā esot saistīti ar nu jau bijušās amatpersonas nevēlēšanos, lai firma nostiprinās vēl vairāk.„2
Lieki būtu piebilst, ka par visu šo jau ir rakstīts un komentēts, taču nevajadzētu aizmirst, ka cilvēku atmiņa ir īsa un atkārtošana ir zināšanu māte. Savukārt viss labais ir sen aizmirsts vecais, ko 21.gadsimtā ir viegli pacelt gaisā, izmantojot globālo tīmekli.
Lūk, vēl kāds interesants fakts, šīs lietas kontekstā - vēl 2019.gadā, kad veselības un ekonomikas ministra amatu ieņēma Viņķele un Rebenoka tuvs draugs Ralfs Nemiro, kāds „trauksmes cēlājs” portālam pietiek.com bija iesūtījis rakstu, kurā skaidroja kā „RePharm” uz sabiedrības veselības stāvokļa iedzīvojās daudzmiljonu peļņā. Citējot pietiek.com raksta autoru:
„Izskatās, ka Kariņa, veselības ministres Ilzes Viņķeles un ekonomikas ministra Ralfa Nemiro pūliņi būs veltīgi, jo vienlaikus nekas netiek darīts, lai likvidētu vertikāli integrēto veselības aizsardzības un farmācijas sistēmu, kurā uzplaucis izteikti dominējošais „RePharm”. Tieši otrādi – valdība un regulējošās institūcijas neliek nekādus šķēršļus, lai ierobežotu „RePharm” dominējošo, faktiski monopolam tuvo stāvokli, kurš vēl šogad var kļūt par supermonopolu! „RePharm” akcionāri neņem vērā likumu prasības atklāt sevi kā patiesā labuma guvējus, un neviena netraucēti turpina legalizēt nelikumīgi iegūtus līdzekļus!„3
Ieteiktu šo rakstu izlasīt visiem interesentiem, kas vēlas apjaust šīs konspirāciju teorijas patiesos apjomus!
Tas viss varbūt būtu mazsvarīgi, ja šodien netiktu publiski izziņots, ka bijušā „Olainfarm” īpašnieka Valērija Maligina meitas Annas Emīlijas daļu kompānijā neiegādājas tieši minētā supermonopola „RePharm” grupas uzņēmums AS „Rīgas farmaceitiskā fabrika” caur SIA „Farma Fund”.4
Intereses labad jāatzīmē, ka „RePharm” ir lielākā veselības aprūpes jomā strādājošo Latvijas uzņēmumu grupa, kas apvieno „Sentor Farm aptiekas” (zīmols „Mēness aptieka”), AS „Veselības centru apvienība”, SIA „Centrālā laboratorija”, „Rīgas farmaceitiskā fabrika” un „Recipe Plus”.
„RePharm” uzņēmumu grupa ir izveidota 2009.gadā. 2019.gadā „RePharm” koncerna apgrozījums bija 283,008 miljoni eiro, bet koncerna peļņa bija 34,56 miljoni eiro.
„RePharm” patiesie labuma guvēji, pēc „Firmas.lv” datiem, ir vairākas Latvijas privātpersonas - Roberts Tavjevs, Jānis Oskerko, Mihails Lurje, Aleksandrs Livšics, Andrejs Leibovičs, Sergejs Korņijenko, Josifs Apts un Jeļena Ņikitina. Interesanti, ka starp īpašniekiem, kaut kur pazudis īstais zāļu magnāts Vadims Telica, Jeļenas Ņikitinas oficiālais dzīvesbiedrs, jo, cik zināms, viņš (atšķirībā no Rebenoka un Maligina) joprojām ir dzīvs un vesels. Vai viņa nevēlēšanās kaut jel kur parādīties oficiāli ir pārgājusi arī uz patiesā labuma guvēju slēpšanu?
Viss iepriekšminētais liek domāt, ka mēs Latvijā vēl joprojām zināmā mērā dzīvojam deviņdesmito gadu reālijās – vienīgi mūsdienu reketieri un bandīti izmanto daudz rafinētākus un slēptākus paņēmienus.
Lai gan viss iepriekšminētais ir faktu un versiju savārstījums, nevar noliegt, ka tas viss izskatās pietiekami aizdomīgi, lai, iespējams, vienā dienā no sazvērestības teorijas nemanot pārtaptu par patiesību...
1 https://neatkariga.nra.lv/tieslietas/334522-pavela-rebenoka-nave-un-cetras-nozieguma-versijas?utm_source=nra.lv&utm_medium=site&utm_campaign=nralvLinks&utm_content=redirect
2 Žurnāls Klubs – 2021.gada februāra numurs – Rubrika „Runā, ka...”
3 https://pietiek.com/raksti/farmacijas_neredzamais_zirneklis
4 https://www.tvnet.lv/7183659/repharm-grupa-iegadasies-annai-emilijai-maliginai-tiesi-un-netiesi-piederosas-olainfarm-akcijas
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
