Kādā brīnumainā veidā nepraktizējoši ārsti tiek pie atjaunota sertifikāta?
Pietiek lasītājs26.12.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Veselības ministrijā tāpat kā citās ir svarīgākais laiks ES naudas dalīšanā - ne tikai būvniecībai, bet arī izglītībai un sabiedrības veselības projektiem. Lielu daļu mediķu izglītības naudas iepriekšējā periodā veiksmīgi apguva Pētera Apiņa vadītā Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) - gan ne pārāk veiksmīgi, jo piemēram, ģimenes ārstu pārapmācības programma kaut tika realizēta, taču netika akreditēta IZM, un atbilstošu ģimenes ārstu sertifikātu iegūšanu bija apgrūtināta.
Šobrīd ārstu sertifikācija tiek uzticēta LĀB, kas tai ir pamata ienākuma avots no Veselības ministrijas un mediķu iemaksām. Pateicoties šai valsts funkciju veikšanai, ir piepildījies LĀB sapnis, un tā savā lietošanā ir ieguvusi ēku Skolas ielā 3, pašā Rīgas centrā.
Esošā kārtība paredz jaunam ārstam iegūt sertifikātu tikai pēc pabeigtas rezidentūras, un sertifikāts ir jāatjauno ik 5 gadus saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 943 kā reglamentētā profesijā, bet resertificēties var bez eksāmena, savācot noteiktu punktu skaitu tālākizglītības programmās un kongresos, turklāt obligāta prasība ir praktiskais darbs.
Lasot publikāciju Pietiek portālā, bija interesanti uzzināt, ka ārstam traumatologam Valdim Zatleram ir izdevies saglabāt sertificētas ārstniecības personas statusu, kaut viņa amatpersonas deklarācijās pēdējos gados nav norādīts neviens ienākums, kas saistīts ar ārstniecību.
Nav noslēpums, ka vairāki medicīnas profesori jau daudzus gadus neveic praktisko ārstniecību, bet sertifikātus par atļauju praktizēt sev saglabā. Gribētos zināt, piemēram, cik augsta ir operatīvā aktivitāte vadošajiem ķirurgiem Universitātes slimnīcās – tādiem kā Pupelim, Gardovskim, Pētersonam, Lavendelis, cik pacientus praktiski ir ārstējuši Lejnieks, Pīrāgs, Ērglis, Rozentāle, cik dzemdības pieņēmusi Rezeberga?
LĀB nepārbauda kolēģu iesniegtos datus, jo uzticas tiem, un tas arī nav nepieciešams, jo LĀB nav nekādas juridiskas vai materiālas atbildības par izsniegtajiem sertifikātiem, jo juridiski ir tikai biedrība un palīdz valstij veikt šo darbu.
Minētie ārsti vismaz strādā slimnīcās, bet interesanti, kā praktiskās iemaņas ir spējuši saglabāt Veselības ministrijas ierēdnis Miķītis, kurš vēl nesen ir sertificējies par veselības aprūpes vadības ārstu, un ieceltā Valsts asinsdonoru centra direktora p.i. Zaharāne, kura, neskatoties uz pamatdarbu VM, ir resertificētā kā laboratorijas ārsts.
Arī Slimību profilakses un kontroles centra direktora vietnieks Dzintars Mozgis ir pat sertificējies divās profesijās kā pediatrs un bērnu ķirurgs un vēl kā veselības aprūpes vadības ārsts, kuru asociāciju arī vada.
Tā savukārt sertifikātu piešķīrusi Pēterim Apinim, Romualdam Ražukam un Ingrīdai Circenei, kas ir sertificēta kā ginekoloģijas un dzemdniecības speciālists, kaut pēdējos gados no praktizēšanas uzrādītie ienākumi ir niecīgi. Interesanti, kā sertifikātus ieguvuši nefrologs Pļaviņš, narkologs Jaksons un LOR speciālists Bākulis. Jāatceras, protams, arī Viesturs Boka...
Faktiski var teikt ka ārsti ir iedalāmi tajos, kas beidz rezidentūru, reāli praktizē un kam jāpilda visi resertifikācijas noteikumi, vācot apmācības punktus, apmeklējot obligātos LĀB seminārus (par maksu, ko sedz paši mediķi), jo ir citi semināri, ko LĀB neatzīst un tālākizglītības punktus nepiešķir, un tajos, kurus sertificē un resertificē tāpēc, ka viņi ieņem attiecīgus amatus un apmeklē dažādus farmācijas firmu apmaksātus kongresus un apmācības ārpus Latvijas robežām vai vienkārši ir Pētera Apiņa čomi.
Iepriekš ES fondi finansēja dažādas mediķu apmācības programmas, diemžēl publiski nav pieejama informācija par to, kur un kā apmācība veikta, kā arī par apmācību rezultātā sasniegtajiem mērķiem. Ņemot vērā, ka kvalitatīvs un apmācīts personāls ir viens no kvalitatīvas aprūpes stūrakmeņiem, izvērtējot, ka esam pēdējā vietā gandrīz visos rādītājos, liekas, ka šis ir visvājākais posms, jo, kā zināms, aparatūras mums ir vairāk nekā vidēji ES un arī slimnīcu remontiem un būvniecībai izlietoti miljoni. Pētījumos tiek atzīmēts, ka lielu daļu medicīnas pakalpojumu pērk paši iedzīvotāji, taču arī šajā sektorā kvalitātes rādītāji ir slikti.
Nav īsti skaidrs, kam un kā tiks izlietoti tagad paredzētie 22,7 miljoni eiro - vai atkal lekcijās, ko lasa vietējās autoritātes savā interpretācijā, vai kursos, kurus atsēž punktu dēļ. Bieži tiek runāts, ka Igaunija mums ir priekšā, tad varbūt lietderīgāk aizbraukt pieredzes apmaiņā un praktiskā apmācībā - apgūt jaunas ārstēšanas metodes, analizēt neskaidrus klīniskos gadījumus un izveidot virtuālu konsultācijas sistēmu, kur varētu vērsties ar neskaidriem klīniskiem gadījumiem, konsultēties ar citām vadošām ES klīnikām vai profesionālās apmācības, jo par savu naudu mediķi to nevar atļauties un tikai pēc citu nostāstiem nojauš, kā slimnīcas darbojas citur.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
