Kāda ir jūsu vīzija kara atrisinājumam?

Nedz es, nedz jūs nebūsim tieši dalībnieki norisēs, kas izbeigs Krievijas iebrukuma Ukrainā aktīvo fāzi. Bet, ja nu mēs gribam godīgi, sporta pēc, pašķetināt nesenos notikumus Baltajā namā, mums ir jābūt atklātiem pret sevi un vismaz jāieskicē pašu iedomātais kara atrisinājums. Jo tāds ir Baltā nama rosīšanās konteksts: kā izbeigt karu.

Donalds Tramps ir nupat atkārtoti ievēlēts par ASV prezidentu ar skaidru un vienkāršu vēstījumu Ukrainas sakarā — iespējami drīz izbeigt karu. Viņaprāt, pilna mēroga iebrukums neizvērstos, ja viņš būtu palicis prezidenta amatā. Tieši viņa atšķirīgās diplomātijas dēļ. Viņaprāt, karš nodara milzu postu un dārgi maksā, draud pārvērsties pasaules karā, un tagad tas ir iespējami ātri jāizbeidz. Šim Trampa redzējumam ir ASV vēlētāju tikko dots mandāts.

Vai jūs vēlaties, lai karš Ukrainā beigtos iespējami drīz? Vai varbūt jūsu plānā nozīmīgāka par kara beigu datumu ir tā bilance? Kurš ko ir ieguvis un ko zaudējis. Varbūt jūsu aprēķinā svarīgāka par drīzas asinsizliešanas pārtraukšanu ir nepiekāpība Putina agresijas priekšā un Ukrainas zaudēto teritoriju atgūšana par katru cenu? Tas, ko kāds varētu nosaukt par taisnīgu kara iznākumu. Tās ir saprotamas vēlmes.

Trampa administrācijai taisnīgs kara iznākums pavisam noteikti nav plānā, jo viņi ir reālisti. Proti, taisnīgu kara iznākumu (morālā izpratnē) pret Krieviju panākt nav iespējams. Ja jūs lolojat kosmiski taisnīgu kara iznākumu vai vismaz karadarbības nenoteiktu turpināšanu cerībā uz to, tad nav jābrīnās, ka Trampa diplomātija jums šķiet kā nodevība. Jaunās administrācijas diplomātija noteikti ir izdevīgāka Krievijas ekspansijai nekā jūsu “plānam” par Krievijas sodīšanu.

Kara pirmajos mēnešos žurnāls European Conservative publicēja kādu viedokļrakstu par Eiropu pārņēmušu neveselīgu tieksmi raudzīties uz šo karu kā uz cīņu starp labo un ļauno. Te nav runa par kombatantiem, kuriem karalaukā uzlūkot pretinieku kā eksistenciālu apdraudējumu ir veselīgi un saprotami. Runa ir par tālu no kara visu komentējošo publiku, kam karš kļuvis par barometru, pēc kura iznākuma tā acīmredzot noteiks, vai Dievs vēl ir un tātad — vai viņiem pašiem vēl pieklājas uzvesties civilizēti.

Svētam karam no abu karojošo pušu skatpunkta ir tikai viens taisnīgs iznākums — ļaunuma sakāve. Eiropa jau pirms vairākiem gadsimtiem bija guvusi mācību, ka svētie kari nozīmē nežēlīgus konfliktus, kuros jebkuri līdzekļi un upuri (no abām pusēm) kļūst attaisnojami tieši tāpēc, ka cīņa ir ar pašu nelabo un par izdzīvošanu, nevis pār stiprākā noskaidrošanu, kā tas bija “klasiskā” karā starp diviem prinčiem (kuri varbūt pat bija asinsradinieki).

“Klasiskā” karā, līdz ko ir skaidrs, kura no nepiekāpīgām pusēm ir stiprākā, vājākais piekāpjas, jo konflikts ir atrisināts. Ir noskaidrota puse, pēc kuras ieskatiem strīds tiks risināts. Kāda ir svētā kara galvenā problēma, kas izpaužas arī tad, ja brīnumainā kārtā jūsu puse ir patiešām visa labā iemiesojums? Tāda, ka jums var neizdoties uzveikt otru pusi līdz galam. Un kara turpināšana prasa nemitīgus upurus. Turklāt ne jau no lēmumu pieņēmējiem un kūdītājiem. Svētā karā agrāk vai vēlāk rodas pamatots jautājums, vai kosmiskā taisnīguma alkas nepastrādā lielāku netaisnību nekā to, kas būtu “jānorij”, lai samierinātos ar nepārvaramu pārspēku un tā ieviesto jauno kārtību.

Retzemju resursu darījums ar Ukrainu bija gatavs vēl piecas dienas pirms “Zelenska pazemošanas Baltajā namā”, kā to nosauca mūsu apmaksātie sabiedriskie mediji. ASV Valsts sekretārs Marko Rubio intervijā telekanālam CNN drīz pēc neveiksmīgās tikšanās skaidroja, ka sadarbības noslēgšanai nebija vajadzīga nedz Zelenska vizīte, nedz publiska sanāksme žurnālistu priekšā Ovālajā kabinetā. Bet Ukrainas puse uzstāja.

Darījuma saturs bija abām pusēm zināms vairākas dienas. ASV puse ukraiņiem atklāti pateica, ka viņu mērķis ir mēģināt diplomātisku kara atrisinājumu, kam nepieciešams, lai abas puses pārtrauc iepriekšējās administrācijas un eiropiešu kultivēto apsaukāšanos. Šis darījums būtu pirmais, ar ko ASV nostiprinātu konkrētas, atklātas ekonomiskas intereses, kuru respektēšana prasītu no Krievijas zināmu attieksmes maiņu. Amerikāņi piekodināja ukraiņus neizmantot pasākumu kara kurināšanai.

Lai izvērtētu, kurš kuru mēģināja “pazemot”, ņemiet vērā, ka ASV un Ukrainas puses piektdienas tikšanos sāka ar domu, ka abas zina, par ko ir vienojušās (un par ko nav). Ja tic viņu labajiem nodomiem, pasākuma publiskā daba būtu vienkārši atbalsta izrādīšana ASV jaunās administrācijas miera centieniem. Bet nekā.

Tā arī no pasākuma video ieraksta nekļūst skaidrs, kāds bija Ukrainas puses aprēķins. Ja atskaita akūtu Zelenska miega trūkumu (vai kādas citas veselības problēmas, par kurām liecina viņa neadekvātā ķermeņa valoda), tad var saskatīt divas dīvainas taktikas. Pirmkārt, provinciāls mēģinājums starmešu gaismā visas pasaules priekšā no kara aizstāvības galvenā sponsora izprasīt vairāk, nekā sarunāts, un varbūt pie reizes iegūt kādu jaunu Ukrainas atbalstītāju, vēl vienu reizi izgaismojot dažas Putina zvērības. Otrkārt, nelietīgs mēģinājums mediju priekšā parādīt ASV prezidentu kā Eiropas un brīvības pretinieku, nevienu brīdi negrasoties iecerēto vienošanos parakstīt. 

Jūs esat ieradies sava sponsora mājās, apņēmies ar viņu parakstīt līgumu, bet tad viņa viesu priekšā sākat bļaustīties, ka līgums ir štrunts, ka tas neietver visu gribēto un ka trešā puse, ar kuru sponsoram pēc tam jāiet runāt, ir ļaunuma iemiesojums. Vai tā ir godprātīga rīcība?

Nils Konstantinovs un Jurģis Liepnieks video sarunā pa minūtēm ķidāja bēdīgi slaveno tikšanos. Šķiet, ka Liepnieka kungs Baltā nama sanāksmi skatījās ar tām pašām brillēm, ar kurām politologs Jānis Ikstens, kurš piektdien amerikāņiem piederošajā tviterī (gan jau no Amerikā dizainētas ierīces) jau pamanījās ierosināt ASV preču boikotu. Tieši tāpēc vakardienas apcerējumā aicināju notikumu vērotājus apdomāt, kādu viņi redz kara noslēgumu.

Liepnieka kungs vismaz neslēpj, ka viņš karu redz kā melnbaltu, iespējams, mūžīgu cīņu starp labo un ļauno, kurā ļaunums ir par katru cenu jāuzvar. Ja esat svētā kara atbalstītājs, tad, kā jau vakar rakstīju, diplomātija un realitāte jūs neinteresē, un mani vērojumi jums nav nedz vajadzīgi, nedz saprotami. Jūs dzīvojat mitoloģiskā pasaulē, kurā atsevišķa cilvēka dzīvībai nav pārāk liela vērte. Tāda attieksme Latvijā ir vairākus gadus valsts mediju propagandēta, ļoti populāra, un esiet droši — jums Latvijā būs daudz ticības brāļu.

Liepnieka un Konstantinova analīzē pietrūka vērības pasākuma dinamikai. Jau tikšanās trešajā minūtē Zelenskis, klausoties Trampa cildinājumus Ukrainas varonībai, nespēj paklusēt un mēģina runāt pa virsu, bet, kad Tramps paziņo, ka laiks izbeigt karadarbību, Ukrainas prezidents atļaujas pasmīnēt.

Te gan nevar neko droši pierakstīt Zelenskim, jo tikpat labi viņš vienkārši nesaprot, ko Tramps saka. Vēlāk intervijā telekanālam FOX mēs redzam, ka Zelenskis pat nesaprot vārdu “regret” (nožēlot). Tas ir vēl viens provinciāls gājiens – kautrēties no tulka pakalpojumiem. Rodas iespaids, ka cilvēks kara ceturtajā gadā tā arī nav sapratis, cik svarīgi ir nepārprast otras puses teikto. Bet varbūt šī tikšanās bija izņēmums un Zelenska patiesie nodomi no paša sākuma bija vienkārši sarīkot savu šovu.

Jau sarunas piektajā minūtē Zelenskis faktiski sāk torpedēt vienošanos, jo pretdarbojas ASV jaunās administrācijas iecerei ar šo pasākumu tuvoties karadarbības pārtraukšanai diplomātiskā ceļā. Zelenskis lieku reizi atgādina, ka Putins ir terorists un slepkava un ka ar slepkavām nekādus kompromisus nevar panākt. Piedošanu, bet ko tad tu brauc uz Balto namu, ja tu nevari kaut uz divdesmit minūtēm nolikt malā šos truismus? Vai tiešām ir tāda neticība objektīvajai realitātei, ka ir vēlreiz jāatgādina par Putina dabu, kuru visi zina? Es kaut kā neticu, ka cilvēks var vienā gabalā sasniegt pieaugušu vecumu, nekad savā dzīvē nepaklusējot despota vai varmākas priekšā, ja vien, protams, viņa esība nav atrasties mūžīgā cīņā. 

Kā jau Konstantinovs un Liepnieks precīzi norāda, Zelenskis nav ieradies uz preses konferenci atbildēt uz žurnālistu jautājumiem. Viņš ir ieradies Baltajā namā pie Trampa ar visai dīvainām ambīcijām pārņemt pasākuma iniciatīvu, lai izplatītu savu vēstījumu. Lielākā daļa tehnokrātu to atsakās redzēt, jo viņus virza tik spēcīgas antipātijas pret Trampu, ka viņi ir gatavi pat pārtraukt Eiropas sadarbību ar Ameriku.

Ja mazliet izdodas aizturēt savas antipātijas pret Trampa rakstura īpatnībām, jāsecina, ka lielāko daļu pasākuma laiku Tramps ir ļoti labvēlīgi un atbalstoši noskaņots par Ukrainu. Viņš faktiski neievēro nevienu no daudzkārtējiem Zelenska mēģinājumiem pārtraukt viņu, runāt pa virsu un pārņemt vadību. Tie, kas nenoskatījās visu ierakstu, droši vien arī nezina, ka Tramps aizstāvēja Zelenska ģērbšanās stilu un pat mēģināja ar smaidu nomierināt piekasīgo žurnālistu (kurš pajautāja, kāpēc Zelenskis nav uzvalkā) — sak’, mēs te mēģinām diplomātiju vest, nekasies, vecīt.

Pasākuma centrālo izvirdumu, kurā, kā stāsta kara kurinātāji, galvenais vaininieks esot bijis viceprezidents Dž. D. Venss, patiesībā izraisīja pats Zelenskis. Visu pasākuma laiku klaji izrādījis negatavību iet pa piedāvāto un iepriekšējās dienās gatavoto diplomātijas ceļu, viņš izdomāja, ka var Trampa mājās mediju priekšā uzdot “jautājumu” ne Trampam, bet viņa viceprezidentam. Tas bija nevis jautājums, bet apsūdzība, kur līdz jautājumam viņš, protams, netika.

Kā tieši Zelenskis iedomājās, ka Venss un Tramps izlīdīs no situācijas, ja viņš būs viņus nomālējis par neinformētiem Putina draudziņiem? Kāds ir plāns tālāk pēc tam, kad esi apmierinājis visu antitrampistu alkas pēc ASV jaunās administrācijas pazemošanas viņu mājās? Brīdī, kad Zelenskis piemin Vensa balss skaļumu, vai tiešām nevienam no svētā kara faniem nerodas jautājums par viņa piemērotību amatam?

Kas tālāk? Nekas nav beidzies. Jācer, ka Zelenska padomdevēju vidū ir arī kāds reālisma izpratējs. Tramps jau ir pateicis, ka Zelenskis ir gaidīts atpakaļ, ja viņu patiešām interesē miers. Var jau būt, ka Zelenskis ir savai tautai devis kādu svētu apņemšanos, ka viņa vadībā sarunas ar Putinu nekad notiks, un tāpēc viņš vienkārši morāli nevar šobrīd nodarboties ar diplomātiju, ko piedāvā Tramps.

Tautas un karaspēka mobilizācijas noskaņās visu ko var pateikt un apsolīt, bet realitāte ir tāda, ka šobrīd karš netuvina Ukrainu labākam iznākumam. Šobrīd tas tikai paildzina un vairo ukraiņu ciešanas un zaudējumus. Ja ukraiņu tauta vēlas izbeigt karu un Zelenska iepriekšējās apņemšanās ierobežo viņa rīcības brīvību, viņam ir jāatkāpjas.

Novērtē šo rakstu: