Kādas raudzes ir Šuplinskas "neatkarīgās juristes" Akmentiņa, Depkovska un Dambīte?

Tikai 2019. gada 19. jūlijā pēc Latvijas Universitātes pieprasījuma Izglītības un zinātnes ministrija nolēma iepazīstināt rakstveidā Latvijas Universitāti ar ministres jau iepriekš publiski izteiktu viedokli, kas sākotnēji esot balstīts uz neatkarīgo juristu spriedumiem, bet tad uz IKVD konstatēto. Dokumentu, kas konstatē pārkāpumus parakstīja ministrijas valsts sekretāre Līga Lejiņa, bet sagatavoja Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta juriskonsulte (zinātne un inovācijas) Anita Depkovska un juriskonsulte Inga Akmentiņa.

Pietiek.com publicētā informācija apstiprina, ka pārkāpumus Latvijas Universitātes Satversmes sapulces rīkotajās rektora, Senāta un Akadēmiskās šķīrējtiesas vēlēšanās konstatēja Anita Depkovska un Inga Akmentiņa. Turklāt, kā izrādās, pārkāpumu konstatēšanā piedalījās arī IZM Juridiskā un nekustamo īpašumu departamenta direktora vietniece Daiga Dambīte.

Lai gan valsts civildienesta ierēdnim atbilstoši Valsts civildienesta likuma 1. pantam jābūt Latvijas Republikai un tās Satversmei lojālam, profesionālam, kā arī politiski neitrālam, tomēr valsts civildienesta ierēdnis nav neatkarīgs savos spriedumos, jo atrodas valsts dienestā, tātad pilda valsts pārvaldes uzdevumus un pakļaujas valsts pārvaldē noteiktajai hierarhijai.

Valsts civildienesta ierēdņu rīcība ir formalizēta un pakļauta noteiktiem priekšrakstiem. Ministrs nekonsultējas ar valsts civildienesta ierēdņiem. Ministrs uzdod pārbaudīt procedūru, bet valsts civildienesta ierēdņi pārbauda un atzinuma veidā sniedz viedokli. Ministres konsultēšanu likums neparedz.

Tātad jāsecina, ka 2019. gada 16. jūlija Rīta Panorāmā izglītības un zinātnes ministre paudusi īstenībai neatbilstošas ziņas? Publiski! Televīzijā!

Tomēr, kā rādās, arī 2019. gada 17. jūlijā preses konferencē izglītības un zinātnes ministre ir paudusi īstenībai neatbilstošas ziņas, jo slēdzienu sagatavoja Izglītības un zinātnes ministrijas valsts civildienesta ierēdņi?

2013. gada 23. aprīļa noteikumu "Izglītības kvalitātes valsts dienesta nolikums" 3.6. apakšpunkts nosaka, ka IKVD funkcija ir "kontrolēt izglītības procesu un sniegt ieteikumus konstatēto trūkumu novēršanai". Šīs funkcijas ietvaros IKVD arī pārbauda, vai notikuši Augstskolu likuma 17. panta piektajā daļā minētie "šā likuma [Augstskolu likuma] un augstskolas satversmes" noteikumu pārkāpumi, satversmes sapulcei vēlot rektoru. Tātad tā nav ministrijas funkcija, bet gan funkcija, kas konkrētajā gadījumā pārņemta pilnvaru pārņemšanas kārtībā.

Funkcijas nav strauts, kur katram slāpstošajam pasmelties. Atbilstoši IKVD nolikuma 1. punktam tā ir pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, tātad atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37. panta otrajai daļai pilnvaras var pārņemt tikai izņēmuma gadījumā. Tā kā pilnvaras nevar pārņemt ministre, jo tas ir administratīvais process, tad pilnvaru pārņemšanai bijis jānotiek pēc valsts sekretāres rakstveidā izdota rīkojuma, kas attiecīgi iepriekš rakstveidā saskaņots ar ministri.

Tas nozīmē, ka 2019. gada 16. jūlijā Rīta Panorāmā un 2019. gada 17. jūlijā preses konferencē ministre ir maldinājusi sabiedrību par Izglītības un zinātnes ministrijas un konkrēti ministres lomu Latvijas Universitātes Satversmes sapulces vēlēšanu pārbaudē. Turklāt ministre joprojām maldina sabiedrību, nesniedzot apsvērumus, kāpēc vēlēšanu pārbaude uzdota ministrijas valsts civildienesta ierēdņiem.

Lai arī Valsts pārvaldes iekārtas likums neuzskaita konkrētus gadījumus, kad drīkst pārņemt kompetenci, tomēr katrā konkrētā gadījumā pilnvaru pārņemšana ir jāpamato ar apsvērumiem, kas atbilst likumības un samērīguma nosacījumiem, bet administratīvajā procesā apsvērumiem jābūt vērstiem arī uz personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.

Pietiek.com lasītājiem būs interesanti uzzināt, ka Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta juriskonsulte Inga Akmentiņa, spriežot pēc publiski pieejamajām valsts amatpersonu deklarācijām, lielāko daļu savas ierēdņa karjeras pavadījusi iekšlietu sistēmas specializētajā valsts civildienestā, 2000. gadā sākot kā galvenā inspektore Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldē, 2002. gadā turpinot turpat kā inspektore, tad 2003.-2004. kā galvenā speciāliste, 2005. gadā vecākā inspektore. 2006.-2007. norādīta kā vecākā inspektore Valsts policijā, bet 2008-2012. vecākā referente Iekšlietu ministrijā.

2013. gadā Inga Akmentiņa atkal nonākusi Valsts policijā par vecāko inspektori, bet jau 2014. gada 28. oktobrī beigusi pildīt amatu. 2015. gada 6. oktobrī konkursa kārtībā sākusi darbu Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas Juridiskās nodaļas juriskonsultes amatā, tomēr, kā rādās, tas nebija viņas aicinājums, jo jau 2018. gada 26. februārī Inga Akmentiņa konkursa kārtībā iecelta no 2018. gada 26. februāra Maksātnespējas administrācijas Pirmajā uzraudzības departamentā par juriskonsulti uz noteiktu laiku, kas, kā rādās, beidzās 2018. gada 18. maijā, jo tad iesniegta deklarācija, ko iesniedz, beidzot pildīt amata pienākumus.

2018. gada 25. oktobrī sāktas gaitas Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrā par juriskonsulti, bet, vēl gadam nenoslēdzoties, uzsāktas juriskonsultes gaitas Izglītības un zinātnes ministrijā. Tātad juriskonsultes Ingas Akmentiņas valsts civildienesta gaitas izglītības un zinātnes resorā nesasniedz pat gadu, bet pirms pārbaudes veikšanas knapi pārsniedz pusgadu.

Pat tik primitīvs zinātnisku publikāciju meklētājs kā GoogleScholar neuzrāda jelkādu pamanāmu Ingas Akmentiņas akadēmisko vai zinātnisko darbību jurisprudences laukā, kur nu vēl augstākās izglītības tiesību jautājumos, kas varētu atsvērt viņas pieredzes trūkumu izglītības un zinātnes resorā vispār.

Anita Depkovska - lai arī izglītības un zinātnes resorā atbilstoši valsts amatpersonu deklarācijām ir pieredzējusi, jo sākusi un turpina valsts civildienesta gaitas šajā resorā kopš 2006. gada 21. marta, kad iesniegta pirmā deklarācija, tomēr, iepazīstoties ar konkrētās personas gaitām, ievērojams, ka viņas darbības lauks sākotnēji saistīts ar Izglītības un zinātnes ministrijas nekustamo īpašumu apsaimniekošanas juridiskajiem jautājumiem, bet nonākšana Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta juriskonsultes zinātnes un inovāciju jautājumos drīzāk saistāma nevis ar konkrētās personas kompetenci, bet ar ministrijā īstenoto "genocīdu" pret patstāvīgi domājošām, ar spriestspēju apveltītām personām ar īstu izglītību.

Anitu Depkovsku ar jurista kvalifikāciju apveltījusi ar bēdīgi slaveno Irinu Labejevu, kā arī Valsts drošības komitejas aģentu kartotēkā atspoguļoto rektoru, izglītības un zinātnes ministru Juri Celmiņu un Valsts drošības komitejas aģentu kartotēkā atspoguļoto rektoru Juri Zaķi saistītā Sociālo tehnoloģiju augstskola laikā, kad augstskolas vadība īstenojusi tādus likumpārkāpumus, par kuriem 2003. gadā bija anulēta licence tiesību zinātņu studiju programmai (https://www.tvnet.lv/6242165/1500-socialo-tehnologiju-augstskolas-studenti-nespes-pabeigt-studijas) un par kuru faktiski turpināšanu 2005. gadā bija atteikta akreditācija arī studiju programmai juriskonsulta specialitātē (https://www.apollo.lv/4741401/nepieskir-akreditaciju-augstskolas-programmam).

Savukārt maģistra grādu Anita Depkovska ieguvusi tikpat obskūrā veidojumā kā STA, proti, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes Starptautisko attiecību institūtā, ko tautā dēvē par Valsts drošības komitejas štata darbinieka, virsnieka Jura Bojāra institūtu.

2007. gadā aizstāvētajam maģistra darbam "Starptautiski tiesiskās sadarbības aspekti Latvijai kā starptautiskā civilprocesa dalībniecei un Eiropas Savienības dalībvalstij ar ārvalstu elementu klātbūtni" ne tikai trūkst zinātniska pamata, bet darbs var kalpot kā paraugs tādam nezināšanu un nesaprašanas līmenim, kas apšauba jurista diploma izsniegšanas pamatotību vispār. Šī darba vienīgā vērtība, ja to izmanto kā uzskates līdzekli, kā atklāt nepamatoti izsniegtus diplomus un kā nekad un ne pie kādiem apstākļiem nav jāraksta nekāds darbs ar pretenziju uz diploma saņemšanu.

Daiga Dambīte savā pieredzē izglītības un zinātnes resorā neatpaliek no Ingas Akmetiņas, jo valsts civildienesta gaitas iepriekš saistītas ar citiem resoriem. No 2003. gada 6. jūnija līdz 2009. gada 31. augustam viņa pildījusi Valsts zemes dienestā direktores vietnieces pienākumus.

Jāteic, ka civildienesta gaitu sākšana brīdī, kad Valsts zemes dienesta ģenerāldirektora amatu pildīja Guntis Grūbe, par kura rīcību 2003. gadā rosināta disciplinārlieta robežzīmju jautājumā un kura Valsts pārvaldes iekārtas likumam un administratīvā procesa principiem neatbilstoši rīcība, organizējot iestādes darbu, bija par pamatu lūgt 2005. gadā pārcelt Gunti Grūbi uz Lauku atbalsta dienesta Atbalsta departamenta direktora vietnieka amatu, kur viņš varētu mazāk kaitēt ar savu nezināšanu apjomu.

2011. gadā iesniegtā deklarācija, pildot Valsts zemes dienestā zemes robežu strīdu komisijā valsts amatpersonas amatu, liecina, ka darbs Valsts zemes dienestā faktiski nebija pārtraukts. Sākot no 2012. gada, sākts darbs KNAB Juridiskās un personālvadības nodaļas galvenā speciālista amatā, kas beigts tikai 2018. gadā, kad arī sāktas gaitas izglītības un zinātnes resorā Juridiskā un nekustamo īpašumu departamenta direktora vietnieces amatā. Interesanti būtu noskaidrot Daigas Dambītes iesaisti darba tiesību pārkāpumos, par kuriem sabiedrība uzzināja ar Jutas Strīķes gadījumu atspoguļošanu plašsaziņas līdzekļos.

Ja Ingu Akmentiņu un Anitu Depkovsku iepriekš GoogleScholar faktiski neatpazīst, tad Daiga Dambīte pazīstama kā zemes politikas eksperte. Zemes politikas ekspertīzei klāt nāk arī robežu strīdu noteikšanas kompetence, ko nosaka Latvijas Universitātē 2010. gadā aizstāvētais bakalaura darbs acīmredzot par profesionāli iepazītu tēmu "Zemes robežu strīdu izskatīšanas kārtība Latvijas Republikas lauku apvidos".

Kopsavilksim - lai atklātu pārkāpumus Latvijas Universitātes Satversmes sapulces rīkotajās vēlēšanas - rektora, Senāta, Akadēmiskās šķīrējtiesas - ministrija uzskatīja par pareizu piesaistīt juristus, no kuriem diviem nav pat ar gadu ilgu pieredzi izglītības un zinātnes jomā, no kuriem visiem trijiem nav nekādu publiski zināmu akadēmisku vai zinātnisku sasniegumu jurisprudencē vai augstākās izglītības tiesībās.

Divām personām nav pat nekādas pieredzes, nulle pieredzes apjoma akadēmiskajā un zinātniskajā darbā, bet vienas akadēmiskie un zinātniskie sasniegumi aprobežojas ar publikācijām par zemes robežstrīdu politiku un bakalaura darbu zemes robežu noteikšanā, proti, jautājumā, par kuru profesionāli bijusi līdzatbildīga Guntim Grūbem brīdī, kad rosinātas disciplinārlietas, dienesta pārbaudes un kad beigās atzīta viņa neatbilstība ieņemamajam amatam. Un šie ir tie "jurisprudences ģēniji", kas "konstatēja" pārkāpumus vai drīzāk - kas bija gatavi parakstīt un uzņemties atbildību par to, ko patiešām nezina un nesaprot.

Var tikai minēt, kas notiek policijā un korupcijas apkarotāju rindās, ja tur ir tāda līmeņa "juristi".

Valsts civildienesta ierēdnim jānodrošina tiesiskums, stabilitāte, efektīvitāte un atklātums valsts pārvaldē - Valsts civildienesta likuma 1. pants. Tātad brīdī, kad uzdotais neatbilst kompetencei valsts civildienesta ierēdnim ir pienākums iebilst ar pamatotiem argumentiem pret uzdoto. Konkrētajā gadījumā, kā redzams, valsts civildienesta ierēdņi rīkojušies prettiesiski.

Tikpat prettiesiski rīkojušās arī valsts sekretāre un ministre, uzdodot un piekrītot tam, ka nekompetentas personas veic tām neraksturīgas funkcijas ar mērķi atklāt to, par ko ministre bija pārliecināta, vēl pirms tas bijis atklāts, un par ko pasteidzās pastāstīt visiem, tai skaitā aizstiept uz Valsts prezidenta kanceleju dokumentus par procesu, kur vēl nav pieņemts lēmums.

Vai mums ir jāsecina, ka tātad atbalstījušas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas jau ir kriminālsodāma darbība? To nevar pateikt viennozīmīgi. Iespējams, ka kriminālsodāmu darbību nav.

Totāla juridiska nekompetence ir.

Novērtē šo rakstu: