Kādas sekas ir Kariņa-Bordāna valdības izprasītajai spēlei ar sankcijām pret Ventspils ostu
Aivars Lembergs02.08.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ventspils pilsētas dome no baltkrievu investoriem ir saņēmusi vēstuli ar sūdzību, ka brīvostas pārvalde nepilda pret investoriem uzņemtās saistības. Tādēļ viņi plāno Ventspili pamest, pāriet uz Poliju. Tiks slēgta vēl viena rūpnīca.
Lai arī vēstule adresēta domei, mēs neko nevaram ietekmēt. Šobrīd Ventspils sešu mēnešu laikā jau trīs rūpnīcas ir zaudējusi. Katrā no tām bija līdz 100 darba vietām. Neaizmirsīsim, ka viena pamatražošanas darba vieta nodrošina līdz pat četrām darba vietām apkalpojošā sfērā. Lūk, sliktā ziņa.
Jau šobrīd Saeimai jāmaina likums un jāpiešķir no valsts budžeta nauda, 18 miljoni eiro, Ventspils brīvostas pārvaldei, lai to glābtu no valdības radītā bankrota. Līdz šim 25 gadu laikā Ventspils brīvostas pārvaldei nebija problēmas saņemt kredītu no kredītiestādēm. Tagad bankas to atsakās kreditēt un pieprasa visus kredītus atdot.
Jāatdod vairāk nekā 8 miljoni eiro. Brīvostas pārvalde to atdot nevar. Līdz ar to arī osta nespēj pildīt par vairāk nekā 15 miljoniem iepriekš uzņemtās saistības, kuras tagad jāfinansē ir Latvijas nodokļu maksātājiem.
Šai Kariņa—Bordāna valdības izprasītajai spēlei ar sankcijām pret Ventspils ostu jau šobrīd ir ļoti negatīvas sekas, un tādas būs arī nākotnē. Diemžēl mēs to šobrīd izlabot nevaram.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
