Iesaki rakstu: 
Esmu uzņēmējs, kuram ir bijis tas gods biežāk zaudēt nekā uzvarēt vai apzināti nepiedalīties www.iub.gov.lv atrodamajos iepirkumos, jo vēlamais uzvarētājs ir redzams lasot starp iepirkuma nolikuma/specifikācijas rindām.
Ja nav bijusi izdevība vai pietiekami daudz laika ieskatīties Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) mājas lapā un izlasīt stāstiņu „Pasniegtas Iepirkumu Gada balvas”, domāju, tas būtu jautri un interesanti ikvienam.
Tas gan ir laikam bijis viens jautrs pasākums visa gada garumā - mamma (iestāde, ES) iedod bērniem (iestāžu ierēdņiem, visbiežāk lauksaimniekiem) žūksni papa (valsts, ES) naudas un palaiž bērnus uz tuvējiem veikaliem iepirkties.
Un tad, gada nogalē, pie Ziemsvētku eglītes oma (IUB) pasniedz mazbērniem balvas dažādās nominācijās - pilnākie iepirkuma rati, skaistākais iesaiņojums, ātrākā piegāde, lielākais uzpūstais burbulis no sapirktajām kožļenēm u.t.t.
Jāprasa - kādas vēl nejēdzības spēj un spēs izdomāt ierēdņi? Visiem sen zināms, ka visi šie publiskie iepirkumi (ar nelieliem izņēmumiem) nav ne kas cits, kā miglas pūšana acīs - ķeksītis, jo tā tam pēc likuma ir jābūt.
Iepirkuma uzvarētājs ir sen zināms (pircējam un potenciālajam piegādātajam, arī konkurentiem, kuri lasa sastādīto specifikāciju precīzās prasības, kuras spēj izpildīt tikai vēlamais uzvarētājs), pirms iepirkuma sludinājums ir publicēts visgodīgākajā un atklātākajā portālā www.iub.gov.lv.
Savukārt IUB ir iestāde, kas ne par ko neatbild un neuzņemas nekādu atbildību par tās mājas lapā publicētajiem iepirkumiem.
Ja tādas nominācijas tomēr ir nepieciešamas, tad labāk lietas (uzvarētāji) būtu jāsauc to īstajos vārdos - attapīgākais/viltīgākais nolikumu rakstītājs, biežākais iepirkumu uzvarētājs u.t.t.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
