Iesaki rakstu: 
Visiem tiem, kuri tic Dievam un aicina cilvēkus samierināties ar notiekošo, piedot, domāt labas domas, man ir tikai viens jautājums: Vai tiešām jūs domājat, ka Dievs jūs atsūtīja iemiesoties uz šīs zemes tādēļ, lai jūs šeit domātu labas domas un Viņu pielūgtu? Tās labās domas domāt un Dievu pielūgt vai slavēt jūs varējāt arī astrālajā pasaulē, bez iemiesošanās uz Zemes. Tad kādēļ jūs šeit esat?
Varbūt jūs teiksiet, ka šeit atnācāt, lai augtu savā garīgumā, lai iemācītos patiesi un dziļi mīlēt? Tad kā jūs apliecināt savu mīlestību pret tiem, ko mīlat? Ar saldsērīgām vai jūsmīgām runām, ar jaukām frāzēm, komplimentiem, ar ziedu pušķīša pasniegšanu vai nolikšanu attiecīgajā brīdī? Es šeit nerunāju tikai par mīlestību uz pretējo dzimumu. Es šeit runāju arī par mīlestību uz savu tautu, Tēvzemi, ģimeni, līdzcilvēkiem un pat dabas skaistumu, kas ir mums apkārt. Ja kāds kaut ko mīl, tad viņš šo mīlestību apliecina ne tikai ar skaistiem vārdiem. Viņš ir gatavs cīnīties un aizsargāt savas mīlestības objektu pret jebkādiem ārējiem apdraudējumiem. Lūk, šādu mīlestības apliecinājumu gan mēs nevarētu izrādīt bez iemiesošanās uz Zemes!
Tad ko nozīmē runāt par ģimeniskām vērtībām un šīs vērtības neaizstāvēt? Ko nozīmē jūsmot par labklājību un mierīgi noraudzīties, kā izzog tavu valsti? Ko nozīmē mīlēt savu tautu un neko neiebilst pret šīs tautas postā dzīšanu un iznīcināšanu? Ko nozīmē mīlēt savus līdzcilvēkus un samierināties ar tiem netikumiem, kas viņus plosa? Jūs nevarat patiesi mīlēt labo, gaišo, cēlo un vienlaikus būt iecietīgi un samierināties ar ļauno, zemisko, nelietīgo. Samierināšanās ar ļaunumu, nozīmē kalpošanu šim ļaunumam un tā vairošanu.
Mūsdienās izslavētā tolerance ir lietu nesaukšana īstajos vārdos. Tas nozīmē nesaukt neliešus par neliešiem, zagļus par zagļiem un blēžus par blēžiem, bet viņu netikumiem piemeklēt jaukākus, godājamākus apzīmējumus. Tas nozīmē mīkstināt un palīdzēt slēpt šo cilvēku netikumus. Tas nozīmē kalpot šiem netikumiem un kaitēt cilvēkiem. Gan tiem, kuri atrodas šo netikumu varā, gan tiem, kuri no šādu netikumu pārņemtu cilvēku rīcības cieš? Vai tas ir mīlestības apliecinājums pret cilvēkiem?
Garīdznieki, uzrunājot draudzi, bieži aicina lūgt Dievu par mūsu valstsvīriem, lai Viņš tiem apskaidrotu prātus un valstsvīri sāktu apzinīgi kalpot tautai. Izklausās jauki. Tikai, ja jūs mīlat dabas skaistumu un ziedus, bet, ejot gar skaisti iekārtotu parku, pamanīsiet, ka šeit daži ieklīduši āži posta rūpīgi koptās puķu dobes – vai arī tad jūs metīsieties ceļos un lūgsiet Dievu, lai Viņš šiem āžiem apskaidro prātus? Vai tomēr ņemsiet pirmo pie rokas pagadījušos stibu un mēģināsiet āžus aizdzīt no skaistajiem ziediem? Bet varbūt mierīgi aiziesiet mājās un vēlāk ar sašutumu stāstīsiet kaimiņienei vai kaimiņam, ka āži posta skaistās puķu dobes parkā un nav neviena (!), kas viņus no turienes aizdzen?
Starp citu, arī Jēzus Kristus nelūdza Dievam, lai Viņš apskaidro prātus naudas mijējiem, kas savu nodarbošanos bija uzsākuši templī. Viņš vienkārši ņēma un izdzina šos naudas mijējus no dievnama.
Varbūt kāds grib zināt, kādēļ es neko nejautāju tiem, kuri netic Dievam? Bet neko es nejautāju tādēļ, ka ar viņiem viss ir skaidrs. Viņi mīl naudu un tikai naudu - neko vairāk. Viņi par naudu pārdos visu, atšķirība ir tikai cenā. Un tās liekulīgās runas, ko viņi māk sacerēt, lai noslēptu šo savu “mūža lielo mīlestību”, var dzirdēt katru dienu. Ieslēdziet televizoru, un tur jūs redzēsiet naudas kārus valstsvīrus, kas jums stāstīs, cik ļoti viņi mīl tautu un kā par to rūpējas. Paņemiet rokās avīzi un varēsiet izlasīt, kā tur naudas kāri žurnālisti, kuri jums apgalvos, ka mīl vārda brīvību un ienīst cenzūru, cenšas piemeklēt attaisnojumus, pamatojumus un pat cildinājumus visiem valdības pieņemtajiem “nepopulārajiem” lēmumiem.
Ko tādiem jautāt? Neko citu, izņemot melus, viņi nepateiks. Viņi pat sev nespēj atzīties šajā nožēlojamajā patiesībā par savu īsto mīlestību.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
