Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums, būtu jābūt pagātnē. Nepieminēsim šeit par to, ka vēl arvien mums ir vislielākās problēmas tieši ar viedokļu daudzveidību, adekvātu individuālismu un lēmumu pieņemšanu demokrātiskā diskusijā, nevis institucionālā vienprātībā.

“Baltā galdauta svētki” - tas ir sabiedrisko attiecību izmisuma kliedziens, lai piemeklētu saturu dienai, kas privātas iniciatīvas (tiesa, sabiedrības atbalstītas, bet daudzi balsos par strādāšanu?) kārtā kļuva par brīvdienu.

Iespējams, ka iniciatīvas autori ir Kultūras ministrija. Iespējams, ka impulss nāca vēl iepriekš no Valsts kancelejas, kurā vienubrīd bija jāatskaitās un uz labākajiem risinājumiem jānonāk pat “Rīga 2014” pasākumu rīkotājiem. Valsts ir gan bijis viens no svētku avotiem (visbiežāk ne noturīgākajiem) līdzās Baznīcai un tautas tradīcijai. Taču šeit 4.maija būtība nekādi neatbilst Baltā galdauta piedāvājumam.

4.maijs ir diena, kad Augstākās padomes deputāti nobalso par Latvijas Republikas Satversmes atjaunošanu. Neatceros, ka mēs nopietni svinētu Satversmes dienu 15.februārī (pieņemta 1922.gada 15.februārī). Vai 1.maijā, kad uz pirmo sēdi (1920.g.) sanāk Satversmes Sapulce. 4.maija deklarācija ir vēl viena iespēja runāt par mūsu Republikas pamatiem. Svarīgākais pamats mūsu valstiskumam. Izpratnes par to plašā sabiedrībā nav. Tas ļauj politiķiem pavisam brīvi, kur vien ērti, lietot vārdu salikumu “neatbilst Satversmes garam”. Viņi zina, ka šis gars nav iepazīts. Par to nav runāts, un tas nav, kā tagad mēdz teikt, publiskā diskursa daļa.

Bet ir arī citi argumenti, kādēļ Baltā galdauta svētki ir sekla darba imitācija, kas, labāk izprotot iesaistītos simbolus, nav gluži šī ampeļa vērta. Kādēļ baltā? Un kādēļ galdauta? Ja nu mēs stingri pastāvam, ka balti nāk no vārda “balts” (un ignorējam nozīmi “rietumi”), tad šī tradīcija labi iederētos baltu (tautu) vienības dienā. Tas ir stāsts par stipri senākām saknēm.

Kurpretim mēs nemitīgi svinam vien pēdējos simt +/- gadus. Baltu vienības diena palikusi tāda “nepieskatīta” un īsti nesvinēta. Iespēja amatpersonām un tukša ziņa medijos. Taču tur gan ir svarīgs saturs. Runa ir par baltu identitāti (gan kā baltu tautām, gan kā Baltijas valstīm) pasaulē, kur nacionālajām robežām sen pāri pārgājis internets, paliek tāda “nepieskatīta”

Un kādēļ “galdauts”? Vai 4.maija notikumi risinājās pie galdiem? Visi draudzīgi sapildīja māgas, uzdzēra un tad devās nodarīt to lietu – uzvilks vienu balsojumu! Arī ne. Mēs runājam par intelektuāliem un valstiskiem lēmumiem. Vismaz būtu loģiski, ja mēs vēlētos pastiprināt šo īpašību nozīmi mūsdienās. Bet mēs darām gluži otrādi. Pēc Lieldienām, kas ir gan Baznīcas, gan ģimenes svētki un pēc 1.maija, kas ir laicīgi svētki un tāpat diena ar ģimeni (un neiztrūkstošajiem galdiem) atkal sakām, ka jādodas pie galda.

Par to, ka cilvēkam jāēd, par to šaubu nav. Un, ka svētkos ēd svinīgāk, - tas arī skaidrs. Bet, ja mēs valstiskāk gribētu domāt, tad šajā dienā daudz labāk pavadīt dienu svaigā gaisā un kustībās. Citādi mūsu dzīves ilgums, sirds/asinsvadu slimību un diabēta rādītāji tikai putina ārā jau tā migrācijas dēļ sarūkošo valsts iedzīvotāju skaitu. Gruntīgāku maltīti labāk aizstāt ar vieglām uzkodām stāvus un daudzām tējām, kafijām un ko nu kuram sirds kāro, satiekot dažādus cilvēkus nedaudz valstiskas toņkārtas kontekstā. Tad tas vairāk izklausītos pēc 4.maija notikumu gara, kur notiek dzīvas debates, milzīgs adrenalīns (kā stāsta tie, kas piedalījušies un zinājuši, ka uz ielas ir gan milicija, gan tie, kas pret, gan milzīgs daudzums to, kas par).

Ļoti eiropeiski un lietderīgi būtu iziet solidaritātes demonstrācijā. Tā teikt – mēs esam par šo valsti. Par spīti visiem rūgtumiem un ārprātīgi daudzām nepilnībām, mēs esam par šo valsti. Mēs esam par ideju un centīsimies nākamā gada laikā nedaudz vairāk pieskatīt viens otru, lai labā ideja materializētos labajos darbos. Bet tā vietā aicinājums, turklāt no valsts institūcijām, pagrieziet tam visam muguru un nosēdiet pie galdiem savā ģimenes lokā. Lai izklausītos īpaši piepacelti – ar kaimiņiem. Sarīkojiet milzu baltā galdauta saietu savā pilsētā. Labi izskatās ziņās. Bet tukši. Kā daudz kas, kas tur labi izskatās.

Un tad ir vēl daudz mazāku iemeslu. Bet tie ir nieks, salīdzinot ar galdautā un rasola bļodā pazudušo ideju un iespēju atgādināt, ka tāda valsts iekārta, kādā dzīvojam, ir efektīva tikai, ja mēs augstu vērtējam indivīdu, ja notiek diskusijas un viedokļu sadursmes, ja varas zari tiešām uzmana viens otru un, ja sabiedrība neliek ne mirkli aizmirst par sevi. Bet, ja nu tomēr tie mazāk nozīmīgie iemesli interesē, tad varu minēt arī tos.

Svētku estētika. Lai kaut ko paziņotu kā skaistu un pārliecinoši atbilstošu svētku raksturam (“latviskajam”?), tas būtu vismaz jāpārlūko caur to ļaužu pieredzi, kas šajā jomā vairāk vai mazāk rūpīgi strādājuši. Sākot no vēsturniekiem, etnogrāfiem un fokloristiem līdz mūsdienu māksliniekiem. Var gadīties, ka tad kāds aprādītu, cik dažādi Latvijas novados uztvēruši tekstīlijas, to krāsas un rakstus. Var pat gadīties uzzināt, ka, piemēram, Kurzemē vēl 20.gs. pirmajā pusē daudz ātrāk apritē nonāk vāciskās tā laika mūsdienīgās tradīcijas.

Kolīdz jūgendstila ķēmīgums (to jau divdesmitajos sāk uzskatīt par ļoti neglītu stilu) pāriet, priekšplānā izvirzās tā dēvētā jaunā stila (labāk zināma viena tā skola - Bauhaus) formu tīrība, lietišķums un utilitārisms. Gaišums. Neaizkarināti logi. Audumi – tikai tur, kur tiešām nepieciešami. Citādi, protams, bija, piemēram, Latgales sādžās un citviet, kur kompaktajā apbūvē logi tika un tiek karināti ciet līdz pat mūsu dienām. Tālāk no ziņkārīgo acīm.

Vispār senāk galdauts pildīja gluži utilitāru funkciju. Pirmsākumos tas bija dvielis. Pārmet pāri galdam un skaidri zini, ka visiem bruņiniekiem būs, kur muti un rokas noslaucīt. Arī Latvijas laika pieklājības grāmatās, kad sākās staigāšana no strādnieku šķiras uz augšu, atgādināja, ka galda mala nebūtu jābaksta aiz krāgas, ka tajā nedrīkst slaucīt nedz rokas, nedz muti un pavisam jau nevajadzētu degunu šņaukt. Acīmredzot bija nepieciešamība to stāstīt.

Šellaks ir nākamais iemesls. Tagad ar tādu vārdu biežāk atpazīst laku dāmu nadziņiem. Bet tā saukuši un vēl arvien sauc arī dabisku laku, kas iegūta no sveķiem. Tos izdala Indijā un citviet Dienvidaustrumāzijā dzīvojošs kukainis. Man vēl no tēva laikiem stāv pudele šī tumši sarkanā brīnuma. Lai gan Rīgā, vismaz vienā vietā, to var iegādāties arī mūsu dienās. Restaurētas mēbeles ir lielā pieprasījumā un šellaku lieto gan tām, gan mūzikas instrumentiem.

Un šellaks ir spirtā šķīstoša laka. Nopērc sveķus, izšķīdini spirtā un lieto. Bet spirtā šķīstošs, tolaik nozīmēja arī ūdens neizturīgs. Tā ir Šellaka lielākā nelaime. Uzliec karstas tējas krūzīti un kondensāta riņķītis paliks uz mūžīgiem laikiem. Apgāzīsi tolaik populāro šņabja glāzīti (bet, pateicoties vieglajam svaram un pavisam mazajai pēdiņai, krita tās apskaužami viegli) un virsma pagalam.

Ļaudis bija kļuvuši turīgāki. Ar pernicu piesūcinātos galdus sāka nomainīt krāsotas un lakotas mēbeles pēc vācu galdniecības paraugu izstrādājumiem. Turīgāki, taču ne tik turīgi, lai katru reizi pirktu jaunu galdu vai nestu to labošanai un pārlakošanai. Tādēļ vienkārši ļaudis (kāda tolaik bija arī mūsu inteliģence) klāja tos pat uz žurnālu un kafijas galdiņiem. Kas to varēja atļauties un pratās, klāja jūgendstila laikam daudz atbilstošākus, grezni izšūtus, bieži vairākās kārtās veidotus smagus pārklājus. Šeit redzēsit gan vienus, gan otrus (tikai balto galdautu te pamaz: http://rmm.lv/…/latvijas-kulturas-legendas-pie-baltiem-gal…/)

Ir vēl viens funkcionāls iemesls, kādēļ baltie galdauti ienāca krogos (privātajās telpās) bufetēs un restorānos. Un palikuši tur līdz mūsu dienām. Higiēnas prasības. Lai gan vēl 19.gs. nebija pilnvērtīga priekšstata par visiem slimību cēloņiem, taču bija cieša atskārsme, ka ar tīrību tam tiešs sakars. Bet reālu tīrību – mazgātu, stērķelētu un gludinātu. Ne jau par šķīstību reliģiskā izpratnē. Tikai izteikti balts galds (zemnieku tekstīlijas lielākoties bija pelēcīgas) ļāva uzreiz redzēt, vai pie tā kāds jau iepriekš nav mielojies.

Tādēļ jau 19.gs. Rīgā arī restorānos un smalkākās bufetēs (bet jo īpaši smalkāku ļaužu priekšā) uzklāja tīru un svaigu galdautu. Tā teikt – kungs ir smalks un labāki lai sēž pie svaigi apklāta galda). Vienam apmeklētājam nomainot otru, galdautu ir pavisam viegli saņemt aiz stūriem kopā un prom. Šo pašu funkciju līdz mūsu dienām pilda papīra paklāji. No McDonald's un Hesburger reklāmu apdrukātajiem ieklātņiem paplātēs, līdz ēdienkartei uz plānas lapas, kas tiek palikta zem traukiem Grieķijas tavernēs. Gan ēdienu var izvēlēties, gan šmulēties.

Laikā, uz kuru idejas autori, iespējams, cenšas atsaukties (no dažiem izteikumiem un muzikālā fona Radio reklāmā, runa ir par 19.gs. beigām un 20.gs. sākumu) par kārtīgu saimnieci liecinātu nevis tāds balts palags (kurus patiesi arī dažreiz klāja lielos godos), bet gan rūpīgi izšūta galda drāna. Sekojot tolaik plašākā lietojumā ienākošām izšūšanas tehnikām. Nu vairs tas nebija tikai krustdūriens, bet arī sarežģītais un acīs krītošais rišeljē izšuvums, kurā agrāk izšuva tikai muižnieku dāmas. Galu galā tam nepieciešamas gan iemaņas, gan arī smalki rīki, tostarp dārgas izšūšanas šķēres, smalka adata un īpaši smalks diegs. Šo gan jau esat redzējuši vecmāmiņu pūra lādēs. Annas Ozolas (dzimušas Balodis) dvieļi un galdauti daiļrunīgi par to liecina. Tāpat arī manas igauņu vecmāmiņas Ninas Merk lielum lielie tamborējumi. Kur tamborējuma ir pat vairāk par pašu dvieļa un galdauta auduma gabalu.

Apsveicams jebkurš mēģinājums iepūst saturu 4.maija svētkiem. Šai no gaisa nokritušai brīvajai dienai. Taču daudz labāk būtu piesaistīt speciālistus un padomāt par šo svētku valstisko būtību. Turklāt gribētos atgādināt, ka ne vienmēr ir nepieciešama brīva diena. Daudz svētku dienu varēja integrēt arī ikdienā, kā reizi padzēšot to nospiedošo sajūtu Latvijā, ka darbs ir verdzība, bet svētki – aizgalde. Mēs šobrīd cenšamies kļūt par mūsdienīgu pilsonisku sabiedrību. Ja darbavietas reizi gadā ieturētu pusdienlaiku pie servētiem galdiem – arī tas būtu daudz pārāks risinājums. Un cik daudz vieglāka būtu šāda diena!

Vēl tikai vienu lietu gribas piebilst. 4.maija balsojums nebija tikai latviešu balsojums. Un tādēļ man vēl jo netīkamāk, ka šī diena gan attiecas uz to, ko tagad saucam par latviešiem (lībiešus, latviski runājošos poļus un šeit dzīvojošos leišus un igauņus), bet neattiecas uz krieviem. Jūs bieži dzirdat par “Deņ beloj skaterti”? Toties daži latvieši, izsakoties ziņās, pagūst pateikt, ka arī kaimiņus krievus pieaicinājām! Padomā tik! Tas gandrīz kā melnādaino (afroamerikāni, laikam jāsaka) nosēdināt pie balto galda Luiziānā. Un paši nesaprotam, ka jau šie vārdi to atkal vēsta par kārtējo zaudēto iespēju būvēt mūsdienu latviešu nāciju no visiem etnosiem, kuriem šīs ir mājas. Taču tagad tā nav vis kopība politiskā izvēlē un valstiskā atbildībā, bet svētki, kuros latvieši iedēstīs ozoliņu* un apsēdīsies pie baltā galdauta.

* Tā ozolu stādīšanas apsēstība ir ļoti savāda. Ozols ir sens un labi pazīstams simbols lielum lielā daļā Eiropas un Krievijas. Tas nav latviešiem unikāls. Nebija tāds pat padomju heraldikā. Savukārt latviešu sētās stādīja gan ozolus, gan liepas. Arī kokgriezumos uz gultām – ozollapas saimnieka un saimniekdēlu gultām, bet liepas – saimniecei un saimniekmeitām. Bet ar liepu stādīšanu gan neviens neaizraujas.

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu:

2
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Stumdīšanās Rīgas domē

FotoŠobrīd lielākā uzmanība tiek pievērsta valdībai un tās sagatavotajam budžeta projektam, kas nesen tika iesniegts izskatīšanai Saeimā. Ir skaidrs, ka deputāti izmantos visas iespējas, lai izstāstītu tautai, cik ļoti visi par to rūpējas. Jo īpaši skaistas un emocionāli piesātinātas runas ir sagaidāmas no opozīcijā esošajām partijām un neatkarīgajiem deputātiem, tajā skaitā no ZZS un “Saskaņas” deputātiem.
Lasīt visu...

12

Runā, ka...

FotoCilvēce vēl nav noskaidrojusi, kas vai kurš bija pirmais. Kas bija pirmais, vista vai ola? Kā bija patiesībā, kurš to redzēja?
Lasīt visu...

21

Mazās partijas būs spiestas pieņemt arī “oligarhu” ziedojumus

FotoGrozījumi politisko partiju finansēšanas likumā ir mēģinājums “iekonservēt” pašreizējo politisko eliti un izslēgt no spēles mazās partijas. Jaunais likumprojekts veicinās administratīvo resursu izmantošanu politiskajā cīņā, kas neizbēgami novedīs pie varas stagnācijas.
Lasīt visu...

21

Atraktīvā politiskā hronika: 10. oktobris

FotoPēc 2018.gada 6.oktobra sociāli politiskā dzīve ir ļoti intensīva. Tā tam ir jābūt. Atbilstoši tautas politiskajai gribai todien pie varas nāca manis dēvētā “6.oktobra paaudze”, un latviešiem šajā saulē sākās jauns laikmets. No 13. Saeimas deputātiem 65% tika ievēlēti pirmo reizi. Tas ir radikāls pagrieziens. Tas ir neapstrīdams pierādījums jauna laikmeta sākumam parlamentārā republikā. Un, lūk, jauns laikmets vienmēr sākas ar sociāli politisko procesu sakāpinātu intensitāti. Katru dienu ir kaut kas neparasti jauns un negaidīti jauns. Jaunie politiskie spēki vēlas pēc iespējas ātrāk visu piekārtot savam cilvēciskajam līmenim un profesionālajam līmenim. Viņi steidzas. Īpaši steidzas, apzinoties savu neleģimitāti visā sabiedrībā.
Lasīt visu...

21

Sarūgtināt Bordānu un atlikt partiju finansējuma pieaugumu līdz nākamās Saeimas ievēlēšanai

FotoAicināsim 13. Saeimas deputātus neatbalstīt sasteigtu likumprojektu, kas paredz būtisku valsts finansējuma palielinājumu politiskām partijām jau no nākamā gada!
Lasīt visu...

3

Uz kopējā fona "Repharm" ir tīri labs un valstiski nozīmīgs koncerns

FotoKatru gadu rudenī atrodas kāds, kas raksta apskatu par šādu tēmu. "Sagadīšanās pēc” katru rudeni farmācijas tirgus sašūpojas, notiek lielākas vai mazākas aktivitātes likumdošanā, normatīvajos aktos, īpašumu maiņā, ražotāju un tirgotāju attiecībās. Vārdu "sagadīšanās" es šeit lietoju tādēļ, ka rudenī tiek izstrādāts valsts budžets un budžetā nekad netiek pietiekami daudz naudas izdalīts medicīnai.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ko gan citu darīt zaglim, kurš noķerts ar svešu maku rokā?

Šorīt notērēju pārdesmit minūtes laika, lai kļūtu par divsimt deviņdesmit un nezin kuro cilvēku, kurš...

Foto

Latvieši vairs nav "varoņu tauta", drīzāk jau kalpu un pielīdēju tauta

Politmafija Latvijā visu ir nostādījusi tā, ka nav iespējams dzīvot Latvijā un nebūt šīs mafijas...

Foto

Ziņojums par komandējumu uz Amerikas Savienotajām Valstīm no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim

Saskaņā ar Ministru prezidenta 2019.gada 19.augusta rīkojumu Nr.219 “Par Ilzes Viņķeles komandējumu” no 2019.gada...

Foto

Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr

Latvijas satiksmes drošības telpā ir uzsprāgusi verbālā bumba, jo Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks paziņoja, ka no stacionāro fotoradaru sodiem...

Foto

Modernā banalitāte

Banalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna...

Foto

Auniem ir jāzina, ko viņi nobada

Jebkura jauna partija mūsu valstī, kas gribēs izmainīt sapuvušo, smirdīgo oligarhu sistēmu, tiks norieta un samīdīta. Tāds pats liktenis sagaida...

Foto

Kādā veidā visiem aizbāztas mutes par Skultes gāzes termināļa afēru?

Nezināmu personu iecerētā Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa būve ir krietni nokavēta, un pašlaik tas ir cinisks...

Foto

Partijas pamodušās no miega

Izskatās, ka Latvijas politikā vasaras brīvdienas beidzot ir beigušās. Arvien aktīvāk izpaužas gan valdošās koalīcijas partijas, gan opozīcijas partijas. Līdz ar to...

Foto

Objektīvā realitāte

Ko nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam? Vai es, šobrīd rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai...

Foto

Skumīgi, bet varbūt godīgi…

Pagājusi Skolotāju diena. Kā prasta ikdienība. Nekas no aizgājušo dienu dāsno mūžu un goda plākšņu salkanās godības nav mainījies. “Gada skolotājs”, “Zelta...

Foto

Mīļie draugi, dārgie skolotāji, apsveicu jūs Skolotāju dienā

Mīļie draugi! Dārgie skolotāji! Apsveicu jūs Skolotāju dienā! Mēs visi esam izgājuši caur skolotāju rokām - mēs vispār...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: intelektuālisma iznīdēšana

XX gadsimta otrajā pusē Rietumu civilizācijā sāka ieviesties jauna vērtību sistēma. Tā kļuva masveidīga. Jaunajā vērtību sistēmā kardināli izmainās attieksme pret...

Foto

Likumpārkāpējs - valdība

Kas notiek ar iedzīvotājiem, kuri tiek pieķerti, pārkāpjot likumu? Atkarībā no likumpārkāpuma rakstura un smaguma pakāpes viņiem iestājas vai nu administratīvā vai kriminālatbildība...

Foto

Apķēzīšanas dinamika

Jau pašā sākumā tika rakstīts, ka “nācijas tēvs” centīsies apķēzīt visu, kas latviešu tautas vēsturē ir svēts. Tagad ir pienākusi kārta Latvijas Centrālajai padomei...

Foto

NMPD atbilde par pirmās palīdzības apmācību valstī

Saistībā ar Pietiek publicēto rakstu vispirms jāuzsver, ka pirmās palīdzības apmācība ir valsts pārvaldes iestādes funkcija, nevis bizness, kā...

Foto

Kā Rīgā pulcējās “Aukstā kara 2.0” zaudētāji

„Dažās valstīs ir izveidojusies īpaša akadēmisko prusaku kategorija, kas tekalē no vienas politiskās virtuves uz otru un atkārto tekstus,...

Foto

Jautrība valdošajā koalīcijā

Šķiet, ka valdošajā koalīcijā vajadzētu būt mieram un klusumam, jo valdība paziņoja, ka ir sagatavots nākamā gada budžets. Tomēr atsevišķas partijas un politiķi...

Foto

Prātojums par "labo budžetu" un "sliktajiem baņķieriem"

“PNB bankas” darbības apturēšana sagādājusi rūpestus un kreņķus tās klientiem, bet tie ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar laikiem, kad...