Kādi ir šābrīža „Rail Baltica” izmeklēšanas komisijas sasniegumi? Vareni...
Guntars Vītols11.08.2024.
Komentāri (21)
Iesaki rakstu: 
Kādi ir šābrīža Rail Baltica izmeklēšanas komisijas sasniegumi? Vareni. Viņi ir izdarījuši to, ko juridiskajā birojā darītu kāds ne augstākā līmeņa censonis, kuram palūgts salikt čupiņā projekta juridiskos virsdokumentus un iezīmēt potenciāli iztrūkstošos, identificēt pirmsštietamas nesakritības.
Ir konstatēta potenciāla problēmiņa - projektā bijušas izmaiņas, un tās nav skatītas Saeimā. Vai to vajadzēja, un vai tas ir liels pārkāpums, pagaidām nav zināms. Juridiskajā birojā censonis par censoņa aldziņu (bet vismaz ar juridisku izglītību) to varētu izdarīt nu varbūt nedēļas laikā.
Mums tādu daudz, veselas iestādes - ir taču Tieslietu ministrija, ir Valsts kontrole, ir Saeimas juridiskais dienests, un galu galā valsts iepērk arī advokātu biroju pakalpojumus. Šajā gadījumā tas būtu projekta juridiskais „due dilligence”.
Šajā gadījumā parlamentārās izmeklēšanas komisija nobrēcās „ķer zagli”, bet, drošs nedrošs, jautājuma izlemšanu atdeva proķenei. Viņi jau paši nezina.
Tas gan nav galvenais. Jefiņi kā jau jefiņi. Galvenais jautājums ir atcerēties, ka oktobrī sāks skatīt budžetu un būs jālemj par šo projektu.
Cik deputātu tagad iet svētdienas skolā un apgūst vismaz finanšu pamatus? Cik deputātu pēta un domā par projekta realizēšanas variantiem, vīziju, mērķiem un ieliek to kontekstā ar finanšu avotiem un iespējām? Jābalso taču būs viņiem.
Taču laikam plāns ir cits. Nobumbulēt līdz pēdējam un tad nodibināt jaunu parlamentārās izmeklēšanas komisiju par to, kurš nogulēja visvairāk.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
