Iesaki rakstu: 
Droši vien man, atrodoties ārzemēs, nav tiesību mudināt Latvijas cilvēkus uz radikālām rīcībām. Tāpēc vēlos aicināt pārdomāt kādu būtisku izšķiršanos, kas patlaban virmo nojautās. Kurai pusei mēs piederam? Esam pati vājākā Baltijas valsts, un nekur citur nav tāda "Добро пожаловать в Латвию, русские вояки!" aicinoša skulptūru ansambļa.
Mūsu piederību parāda tie simboli, kas mums visapkārt. Rīgā seno ēku fasādēs redzamas dīvainas skulptūras, formas un zīmes, par kuru īsto nozīmi varam tikai minēt. Monumenti ielās un parkos nes piemiņu no pagātnes, ar ko mūsu sabiedrība vai tās daļas vēlas identificēt sevi arī šodien. Uzvaras piemineklis Pārdaugavā līdz šim nesa piemiņu par padomju (krievu) armijas uzvaru pār (vācu) fašismu.
Padomju iekārta droši vien ir nesusi mums vairāk posta nekā fašisms, tomēr sabiedrības ietekmīgākajai daļai ir iebildumi tieši pret fašismu. Tāpēc arī ansamblis tika saglabāts, neskatoties uz aicinājumiem to novākt. Savulaik pret to protestēja diezgan aktīvi, taču ar laiku protestētāji kaut kur klusi pazuda. Tas vedina uz domām, ka ansambļa saglabāšanā ir ieinteresēti ietekmīgi spēki un tam būs svarīga simboliska nozīme nākotnē.
Uz Krieviju orientētai sabiedrības daļai tas ir pielūgsmes objekts, Latvijas patrioti to pacieš, bet ietekmīgie izmanto, lai manipulētu ar abām minētajām grupām savās interesēs. Tā tas bija līdz šī gada 24. februārim. Iebrūkot Ukrainā bez jebkāda pamatojuma un attaisnojuma, krievu armija ir pārvilkusi svītru savam iedomātajam atbrīvotāju tēlam. No šī brīža tā ir trula masa, kas bez jebkādas cilvēciski saprotamas idejas uzbrūk, iznīcina un cenšas pakļaut valsti un tautu.
Līdz ar to zūd attaisnojums arī ansambļa eksistencei. Ja gatavojamies to nojaukt, tad jārēķinās ar krieviski orientētās daļas pretestību. Mums būtu jāatrod pašapziņa un miers, lai argumentēti paskaidrotu mūsu motīvus. Šī betona izstrādājuma turpmāka atrašanās pilsētas centrā nav pieļaujama sakarā ar krievu armijas statusa izmaiņu. Jauno agresora armijas statusu ir noteicis šīs armijas virspavēlnieks.
Neapmierinātajiem krievu kopienas pārstāvjiem ir iespēja izvēlēties. Ja vēlaties dzīvot Latvijā kā lojāli pilsoņi un iedzīvotāji, lūdzu, nomierinieties. Turpretim, ja atzīstat vērtības, ko iemieso minētais ansamblis, tad jūs nostājaties pret Latvijas tautu un valsti. Ir sagaidāms, ka Krievijas armija iebruks Latvijā tieši tāpat, kā tā iebruka Ukrainā.
Diemžēl šajās dienās izskan apvainojumi krievu tautai, un tas nav pieļaujams. Personiski aizskarošus izteicienus var atļauties tikai gļēvulis, kurš runā no zaudētāja pozīcijas. Nepazemosim sevi ar naidu un rupjībām, nedosim vaļu emocijām. Nekā personīga, tikai objektīvi apstākļi, mūsu rīcībā ir argumenti.
Varētu daudz runāt par atšķirībām latviešu un krievu mentalitātē. Esmu pietiekami ilgu laiku dzīvojis gan Krievijā, gan citās valstīs un kultūrās. Gribētu apgalvot, ka lielas atšķirības starp mums nav. Ja nu vienīgi latviešu pārlieku lēnīgā daba. Tamdēļ Latvijas krievi ir drusku izlaidušies un taisa latviešiem uz galvas. Maza korekcija te būtu pašā laikā.
Vēl ir būtiski, kāda ir mūsu sabiedrības vadība. Krievi tradicionāli ciena varu un izdara tālejošus secinājumus par tautu un sabiedrību kopumā atkarībā no varas īpašībām. Kāda mums ir vara Latvijā? Vai paši latvieši spēj cienīt šo varu? Ko mēs gaidām no cittautiešiem? Nav brīnums, ka gadās dzirdēt tādus izteicienus: „Кто такие латыши? П...сы.”
Izskan viedoklis, ka esot notikusi kārtējā vienošanās starp rietumvalstīm un Krieviju par ietekmes zonām. Krievijas prezidents esot ieguvis autoritāti pār visām bijušās PSRS teritorijām. Iespējams, ka tā arī ir, un šajā gadījumā mūsu centieni ap pieminekli zaudē jēgu. Par šādu scenāriju liecinātu Uzvaras ansambļa saglabāšana pretī jebkurai loģikai, NATO dalībvalsts galvaspilsētas centrā slavinot Krievijas agresoru armiju.
Man vairāk gribētos ticēt citam scenārijam, jo krievu izredzes Ukrainā nav spožas. Masīvs uzbrukums prasa pārāk daudz resursu, bet ilgtermiņā Krievijas armijai nāksies cīnīties ar ukraiņu tautu, nevis armiju. Turklāt Rietumu sankcijas ir tik smagas, ka var novest pie Krievijas sabrukuma.
Vajadzētu gatavoties arī šādai notikumu attīstībai. Tad Latvija varētu atzīt Abrenes Tautas republiku (ATR) un mēģināt noskaidrot, kur iet ATR austrumu robeža. Sekosim notikumiem un domāsim līdzi.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
