Iesaki rakstu: 
Droši vien man, atrodoties ārzemēs, nav tiesību mudināt Latvijas cilvēkus uz radikālām rīcībām. Tāpēc vēlos aicināt pārdomāt kādu būtisku izšķiršanos, kas patlaban virmo nojautās. Kurai pusei mēs piederam? Esam pati vājākā Baltijas valsts, un nekur citur nav tāda "Добро пожаловать в Латвию, русские вояки!" aicinoša skulptūru ansambļa.
Mūsu piederību parāda tie simboli, kas mums visapkārt. Rīgā seno ēku fasādēs redzamas dīvainas skulptūras, formas un zīmes, par kuru īsto nozīmi varam tikai minēt. Monumenti ielās un parkos nes piemiņu no pagātnes, ar ko mūsu sabiedrība vai tās daļas vēlas identificēt sevi arī šodien. Uzvaras piemineklis Pārdaugavā līdz šim nesa piemiņu par padomju (krievu) armijas uzvaru pār (vācu) fašismu.
Padomju iekārta droši vien ir nesusi mums vairāk posta nekā fašisms, tomēr sabiedrības ietekmīgākajai daļai ir iebildumi tieši pret fašismu. Tāpēc arī ansamblis tika saglabāts, neskatoties uz aicinājumiem to novākt. Savulaik pret to protestēja diezgan aktīvi, taču ar laiku protestētāji kaut kur klusi pazuda. Tas vedina uz domām, ka ansambļa saglabāšanā ir ieinteresēti ietekmīgi spēki un tam būs svarīga simboliska nozīme nākotnē.
Uz Krieviju orientētai sabiedrības daļai tas ir pielūgsmes objekts, Latvijas patrioti to pacieš, bet ietekmīgie izmanto, lai manipulētu ar abām minētajām grupām savās interesēs. Tā tas bija līdz šī gada 24. februārim. Iebrūkot Ukrainā bez jebkāda pamatojuma un attaisnojuma, krievu armija ir pārvilkusi svītru savam iedomātajam atbrīvotāju tēlam. No šī brīža tā ir trula masa, kas bez jebkādas cilvēciski saprotamas idejas uzbrūk, iznīcina un cenšas pakļaut valsti un tautu.
Līdz ar to zūd attaisnojums arī ansambļa eksistencei. Ja gatavojamies to nojaukt, tad jārēķinās ar krieviski orientētās daļas pretestību. Mums būtu jāatrod pašapziņa un miers, lai argumentēti paskaidrotu mūsu motīvus. Šī betona izstrādājuma turpmāka atrašanās pilsētas centrā nav pieļaujama sakarā ar krievu armijas statusa izmaiņu. Jauno agresora armijas statusu ir noteicis šīs armijas virspavēlnieks.
Neapmierinātajiem krievu kopienas pārstāvjiem ir iespēja izvēlēties. Ja vēlaties dzīvot Latvijā kā lojāli pilsoņi un iedzīvotāji, lūdzu, nomierinieties. Turpretim, ja atzīstat vērtības, ko iemieso minētais ansamblis, tad jūs nostājaties pret Latvijas tautu un valsti. Ir sagaidāms, ka Krievijas armija iebruks Latvijā tieši tāpat, kā tā iebruka Ukrainā.
Diemžēl šajās dienās izskan apvainojumi krievu tautai, un tas nav pieļaujams. Personiski aizskarošus izteicienus var atļauties tikai gļēvulis, kurš runā no zaudētāja pozīcijas. Nepazemosim sevi ar naidu un rupjībām, nedosim vaļu emocijām. Nekā personīga, tikai objektīvi apstākļi, mūsu rīcībā ir argumenti.
Varētu daudz runāt par atšķirībām latviešu un krievu mentalitātē. Esmu pietiekami ilgu laiku dzīvojis gan Krievijā, gan citās valstīs un kultūrās. Gribētu apgalvot, ka lielas atšķirības starp mums nav. Ja nu vienīgi latviešu pārlieku lēnīgā daba. Tamdēļ Latvijas krievi ir drusku izlaidušies un taisa latviešiem uz galvas. Maza korekcija te būtu pašā laikā.
Vēl ir būtiski, kāda ir mūsu sabiedrības vadība. Krievi tradicionāli ciena varu un izdara tālejošus secinājumus par tautu un sabiedrību kopumā atkarībā no varas īpašībām. Kāda mums ir vara Latvijā? Vai paši latvieši spēj cienīt šo varu? Ko mēs gaidām no cittautiešiem? Nav brīnums, ka gadās dzirdēt tādus izteicienus: „Кто такие латыши? П...сы.”
Izskan viedoklis, ka esot notikusi kārtējā vienošanās starp rietumvalstīm un Krieviju par ietekmes zonām. Krievijas prezidents esot ieguvis autoritāti pār visām bijušās PSRS teritorijām. Iespējams, ka tā arī ir, un šajā gadījumā mūsu centieni ap pieminekli zaudē jēgu. Par šādu scenāriju liecinātu Uzvaras ansambļa saglabāšana pretī jebkurai loģikai, NATO dalībvalsts galvaspilsētas centrā slavinot Krievijas agresoru armiju.
Man vairāk gribētos ticēt citam scenārijam, jo krievu izredzes Ukrainā nav spožas. Masīvs uzbrukums prasa pārāk daudz resursu, bet ilgtermiņā Krievijas armijai nāksies cīnīties ar ukraiņu tautu, nevis armiju. Turklāt Rietumu sankcijas ir tik smagas, ka var novest pie Krievijas sabrukuma.
Vajadzētu gatavoties arī šādai notikumu attīstībai. Tad Latvija varētu atzīt Abrenes Tautas republiku (ATR) un mēģināt noskaidrot, kur iet ATR austrumu robeža. Sekosim notikumiem un domāsim līdzi.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
