Kāds man jautāja - kāpēc tāda nepatika pret “Vienotību”? Tā nav nepatika, bet gan faktos balstīts kopainas redzējums

Protams, šī politiskā spēka atbalstītie mediji ir mērķtiecīgi skaidrojuši, ka vainīgi ir visi citi, bet viņi ne. Bet aplūkosim lielo kopainu - kuri tad patiesībā ir bijuši pie pirmajām politiskajām vijolēm šajās gadiem ilgušajās, nesodīti izvērsušās afērās, kuru apjoms mērojams desmitos, pat simtos miljonos eiro?

Tas neatceļ citu partiju atbildību, iesaisti, bet tās nevarētu to izdarīt, ja nebūtu vienošanās ar šo grupējumu, kuram šajos gados ir bijusi tik nopietna ietekme - summāri vislielākā, viņi ir kontrolējuši teju visus politiskās varas atslēgu posteņus. Un šī grupējuma veterāns, viens no dibinātājiem un ietekmīgs vecbiedrs ir pašreizējais premjers Krišjānis Kariņš.

Māra Zālīte viņu aizstāv emociju vadīta, tikai kādēļ viņa neaizstāv tos, kuri cieš no situācijas, ka Latvija ir visvājākā, sociāli netaisnīgākā un nabadzīgākā valsts Baltijā? Jā - tāds ir Eiropas Komisijas oficiālais atzinums, ko publiski LTV atzina arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Kāpēc tāda līdzjušana politiķiem, kuri 10+ gadus pelnījuši daudztūkstoš latu, eiro algas, bet nekad īsti nav spējuši atbildēt, kāpēc rezultāti ir nožēlojami? Kad beidzot sāksim domāt par cilvēkiem, valsts nākotni, kurai šobrīd ar noziedzīgā politiskā karteļa atbalstu nozagti simtiem miljonu eiro?

Manas prioritātes - tauta, valsts, nākotnes ieguldījumi izglītībā, zinātnē, medicīnā. Nevis daiļrunīgi politikāņi smalkos uzvalkos, kuri tur lietussargu ES lielvarenajiem, izpelnās dažus atzinības vārdus un dienas beigās apkalpo būvnieku karteļus, azartspēļu bonzas, OIK mahinatorus un citus megablēžus.

Politiķu kritika nav valsts kritika - kā daži man te pārmet. Politiķi - Reirs, Kariņš, Levits, Rinkēvičs, Ašeradens, Viņķele, Bordāns, Pavļuts, Pabriks - tā nav Latvija. Tie ir politikāņi, kuri izrāvušies pie varas un ciniski izmanto lētticīgos. Ar lētticīgajiem saprotu cilvēkus, kuri nekritiski notic glīti safrizētiem personāžiem dārgos uzvalkos, kuri runā smalkos svešvārdos izrotātas frāzēs, kurām patiesībā nav nekāda seguma. Ar valsts, tautas patiesajām interesēm te nav nekādas saistības. Tieši tāpat kā konkurējošajiem grupējumiem, kurus apkalpot uzņēmies Gobzems ar kompāniju.

Ja Vienotībai un pārējam kartelim patiešām interesētu cilvēku veselības, dzīvības, tad par vakcinācijas plānu viņi nesāktu domāt... gadu pēc pandēmijas sākuma. Viņu prioritātes acīmredzami ir pavisam citas.

Kāds man ne bez pamata aizrādīs, ka šī nepatika pret Vienotību ir personīga. Jā, neliegšos, tā tas ir! Esmu bijis liecinieks, kā šī grupējuma cilvēki valdības līmenī apzināti torpedēja valsts nākotnei izšķirīgi svarīgas iniciatīvas, klaji ignorēja Eiropas Komisijas ziņojumā norādītos Latvijas nacionālās drošības apdraudējumus.

Jā, man Latvijas drošība, ilgtspējīga nākotne ir ārkārtīgi un personīgi svarīga. Un man - jā, personīgi un cilvēcīgi nav un nebūs pieņēmami cilvēki, grupējumi, kuri to visu ļoti konkrēti apdraud un grauj. Jā - mani personīgi aizskar, ka bariņš politbiznesmeņu ciniski izzog valsts budžetu, simtiem miljonu, kas nenonāk pie pensionāriem, skolotājiem, mediķiem, ugunsdzēsējiem, policistiem, netiek investēti zinātnē, izglītībā.

Nenoliedzami, tas ir arī personīgi. Personīgi man nav pamata žēloties par savu labklājību, bet neesmu akls - es redzu baiso nabadzības plaisu, vienu no briesmīgākajām Eiropā, ekonomisko nestabilitāti, pensionāru, skolotāju, mediķu pazemošanu, tiesisko nihilismu Saeimas līmenī.

Un es nerunāju par kaut kādām anonīmām sociālajām grupām - pensionāriem, mediķiem, skolotājiem, policistiem. Daudzus pazīstu personīgi, dzirdu, saprotu viņus, un man personīgi sāp netaisnība, ko viņi piedzīvo. Tie ir mani draugi, līdzcilvēki, krietni ļaudis. Vai man klusēt, redzot, ka viņus māna, pazemo un apzog?

Un esmu klātienē piedzīvojis, redzējis Vienotības politikāņu uzvedību un attieksmi. Esmu viņu spices cilvēkiem personīgi lūdzis, ar faktiem, agrumentiem pamatojis vairāku būtisku reformu nepieciešamību. Esmu to mēģinājis gadiem ilgi un neatlaidīgi. Bet 2019. gadā es burtiski piedzīvoju šoku, redzot, ar kādu cinismu viņi izveidoja valdību. Kaut ko tādu var izdarīt tikai cilvēki, kuri ienīst Latviju. Tas man nav un nebūs pieņemami.

Man Latvija ir kas vairāk nekā vien vārds tukšā lozungā. Un es lūdzos, mēģinu saņemties, atrast spēkus, lai to aizstāvētu. Esmu to darījis savās grāmatās, 500+ politiskajās esejās, analītiskajos rakstos, ārzemēs un pašmājās. Esmu personīgi uzrunājis politiķus, piedalījies Saeimas komisiju, valdības sēdēs, lai kaut ko mainītu. Kaut kas reizēm ir izdevies, kaut kas ir sanācis. Bet ar Vienotības karteļa atgriešanos pie varas sapratu, ka dialogs ir beidzies.

Turpinājums sekos.

Novērtē šo rakstu: